Reiz velns gribējis aizbērt Odzes upīti, kas iztek no Odzes ezera, lai nenotecētu tas ezers, kuŗā velns dzīvojis. Pašā pusnaktī izlīdis velns no ezera un ķēries pie darba. Viņš aizgājis uz ezera otru galu un piegrābis pilnu nastu smilšu. Pa ceļu velnam bija jāiet pāri mazam kalniņam, kas bijis vienā pusē slīps, otrā stāvs. Velns uzgājis kalniņā no slīpās puses un, ātri steigdamies, gribējis no stāvās puses nolekt lejā. Lēciens neizdevies un velns pakritis. Krītot viņam pārplīsis smilšu maiss un smiltis izbirušas. No tā ir cēlies kalns ezera sānos. Velns vēl tam nepadevies, gājis otrreiz pēc smiltim, bet tā kā maiss bijis pārplīsis, tad smiltis iegrābis maisa pusē. Nonākot pie tās vietas, kur jau iepriekš bija pārplēsis maisu, velns gribējis atpūsties. Viņš uzkāpis kalna galā, nolicis nastu un apsēdies. Te piepēži dziedājis gailis, tad velns izbēris no maisa pusi smilšu un ar abiem maisa gabaliem devies kā vētra atpakaļ ezerā. Tā izcēlies mazais kalniņš virs lielā kalna.