Senos laikos par Augstrozi un Mujāniem valdīja divi Rozeni, kas bija tuvi radinieki. Abi bija iemīlējuši vienu pašu skaistu jaunavu, kas tomēr bija devusi savu vārdu Augstrozes kungam. Bet kamēr pēdējais bija kur aizceļojis, tikmēr Mujānu kungs bija apprecējis skaisto jaunavu. Par to nu Augstrozes kungs bija ļoti noskaities. Ar laiku viņš tomēr bija apprecējis citu godīgu sievu, no kuras viņam piedzima viena meitenīte, bet māte drīz vien bija saslimusi un nomirusi. Augstrozes kungs bija viņu apracis uz kāda kalniņa savas pils tuvumā, kur tad arī bija licis uzcelt skaistu vasaras mājiņu. Savu meitu viņš turējis ļoti stingrā uzraudzībā, tā kā tā varējusi staigāt tikai no pils līdz minētai vasaras mājiņai. Mujānu kunga dēls bijis liels mednieks un reiz tas medīdams bija nonācis ļīdz minētai Augstrozes vasaras mājiņai. Pašulaik viens laupītājs uzbrucis Augstrozes kunga meitai un otrs laupītājs aizsējis viņas dienesta meitai muti. Jaunais medinieks dzirdējis kliedzienus, piesteidzies tūliņ klāt un nodūris pirmo laupītāju, bet otram izdevies aizbēgt. Abi jaunie cilvēki viens otru nu ļoti iemīlējuši, bet nezinājuši, ko nu tālāk darīt. Augstrozes kungs jau agrāk bija mežā saticis jauno Mujānu kungu un gribējis to dusmās gandrīz nodurt, kādēļ tas neiedrošinājies vecajam kaimiņu kungam acīs rādīties. Tā nu abi jaunie cilvēki bieži satikušies pie vasaras mājiņas un jutušies kopā ļoti laimīgi. Te gadījies kāds blēdīgs kalps, kas visu noskatījies un izstāstījis vecajam Augstrozes kungam. Tas tūliņ pirmā gadījumā aizsteidzies uz vasaras māju un, neskatoties uz savas meitas kliedzieniem, gribējis uz vietas nodurt sava kaimiņa dēlu. Te no kapelles atskanējusi žēlīga balss, Augstrozes kungs sabijies un tā nu jaunais Mujānu kungs dabūjis izglābties. Tā bijusi viņa mirušās sievas balss. Augstrozes kungs nu ieslēdzis savu meitu pils tornī, kur viņa ar svešiem cilvēkiem nemaz vairs nevarējusi satikties. Mujānu kungs gan sūtījis kādus draugus, lai tie lūkotu Augstrozes kungu pārrunāt, bet pēdējais visus rupji atraidījis. .Jaunavai tomēr izdevies ar savas dienestmeitas palīdzību kaut kā sarunāties ar savu mīļo draugu. Beidzot nosprieduši, ka jaunava ar savu dienastmeitu kautkā pagādās gaŗas valgu trepes un jaunais Mujānu kungs to aizvedīs zagšus projām. Bet tas pats blēdīgais kalps atkal visu noklausījies un noskatījies un pastāstījis Augstrozes kungam. Kā nu jaunais Mujānu kungs bijis pašulaik iekāpis tornī pie viņa meitas, tā tēvs to tūliņ izrāvis pa durvim laukā, bet Mujānu kungu nogrūdis pa logu zemē. Pēdējā līķis ticis steigšus aprakts un viss drīzumā noslēpts, tā kā nelaimīgā jaunava nekā nedabūjusi dzirdēt, kas noticis ar viņas draugu. Viņa tomēr nopratuši, ka nekas labs nav gaidāms, no lielām bēdām zaudējusi prātu un pēdīgi noslīcinājusies.

P i e z ī m e. Baltijas vācu dzejnieks Fr. Dzirne ir šo teiku stipri izpušķojis un iztaisījis par mazu romānu (« Felliner Blä tter», Tērbatā 1859.). Fr. Bīnemanis ir šo teiku jau saīsinājis un es no tās esmu tikai saturu atstāstījis. Nav mums tomēr kādu tiešu aizrādījumu, ka Fr. Dzirne būtu visu teiku tīšām izdomājis. Šī ir, kā redzams, pazīstamā Romeo un Jūlijas teika, kas šādā veidā pārnākusi arī uz Latviju. P. Š.