Kad «zviedrus» bijis tikko baznīcu uzcēlis, velns, pelēcis, gribējis aizsprostot baznīcas durvis, lai draudze vairs netiktu baznīcā. Vienu akmeni vēlis no Bauņu puses, ar kuŗu gribējis aizsprostot mazās durvis. Te iedziedājies gailis un velns vairs tālāk nav varējis aizvelt, un akmens palicis pusceļā. Pēc šī darba velns tomēr nelicies mierā -- gribējis aizsprostot lielās durvis. Pie Matīšu pag. Priedītēm bijis viens liels, liels akmens, ko velns izraudzījis par derīgu durvju aizsprostošanai. Akmeni velns nesis sava cimda īkšķī, bet ticis tikai pusceļā, kad iedziedājies mācītājmuižas gailis. Velns atstājis akmeni un sācis bēgt. Lielais akmens vēl tagad redzams ceļmalā pie mācītājmuižas zirgaploka. Gailim, kā draudzes labvēlim, par godu tad torņa galā uztikts gaiļa tēls.

P i e z ī m e. Tādu pašu teiku ir uzrakstījis E. Laķis Ozolos. P.