Citu reiz viens pīskops savus ļautiņus, katri bada laikā pa pulkiem pī to nāce, Dievu lūgše lūgdami, tam kungam bī palīdzēt ar labību, ievede labības klētī, aizslēdze tos tur iekšan un aizdedzenāja to klēti un lika tos sadegt. Tie nabagi ļautiņi smilkstēdami un kaukdami no lielām sāpēm, sacīja tas pīskops smiedams: «Klaus, klaus, kā pīkst manas peles.» [Pēc tam bīskapam uzbrukušas peles un to apēdušas.]

P i e z ī m e. Tā ir veca vācu teika, kas nākusi no Bingenes un lokālizējusies Mazsalacā (Salisburg). Sal. Fr. von der Leyen, Deutsches Sagenbuch, III T. l. H. 60. I. p. Mü nchen, 1919. P. Š.