Mujānu muižas dārza stūrī atrodas vecas pils drupas. Tur ir palicis vesels tikai viens tornis. Šo torni sauc par balto torni. Aiz torņa ceļmalā atrodas stāvs kalns. Šis kalns ir izmūrēts un uz viņa atrodas muižas magaziņa.

Kalnā esot pils pagrabs, kur glabājoties zviedru ķēniņu mantas un visādi veci kaŗa ieroči. Reiz uz šī kalna gribējuši stādīt kociņus un strādnieki jau rakuši bedres, bet tad uzdūrušies uz cietu grunti. Viens strādnieks sitis ar stangu, un tai vietā cietā grunte izbirusi un bijis redzams liels caurums. Pa caurumu nākusi ārā nejauka smaka, tā ka viens strādnieks paģībis. Kungs atnācis un sacījis, lai metot caurumu cieti, un strādnieki arī tā izdarījuši. Drīz paģībušais strādnieks arī atmodies. Netālu no šī kalna atrodas otrs tornis, kam puse nogruvusi. Tur ir redzamas daudz alas. Citas no viņām ir aizmūrētas, citas vaļā. Viena ala izejot tā sauktajos Kaļķu šķūnīša krūmiņos. Kādu pusversti no krūmiņiem atrodas kapu kalniņš, kur atrasti daudz cilvēku kauli. Pa pusdienām, ap pulksten divpadsmitiem, tur spokojoties. No kapu kalniņa izceļoties cilvēks bez galvas. Viņu varot redzēt tikai viens cilvēks. Reiz gājuši daudz zēnu zāles plēst. Viens no viņiem uzskatījis šo cilvēku un rādījis citiem, bet tie nekā neredzējuši. Arī puika pēc tam to vairs neesot redzējis.