Tanī laikā, kad zviedri karojuši ar krieviem, par Alūksnes pili valdīja kungs, kas bija izslavēts par lielu burvi. Krievi ieņēmuši vienu pili pēc otras un jau tuvojušies Alūksnei. Kungs pavēlējis visiem iedzīvotājiem ar mantu un lopiem sanākt pilī. Pēc tam nojaucis tiltu, kas savienoja sauszemi ar pili, un mierīgi gaidījis ienaidnieku uzbrūkam. Drīz krievu karaspēks bija Alūksnei klāt, nevarēdams atrast, ko laupīt zemnieku mājās, uzbruka pilij. Pils mūŗus kungs bija apbūris un krievu lodes atsitās kā spalviņas. Ilgi krievi prātoja, kā piekļūt pilij. Beidzot nolēmuši pie tuvākās salas ezera malā uztaisīt kalnu. Iesākās grūts darbs, kas vilkās vairāk dienu. Krievi sadzina daudz laužu, visiem bija jāiet, kas tik varēja nest desmit mārciņu. Beidzot krieviem pietrūka drēbju, no kā maisus šūt. Tad sākuši nest zemes ar cepurēm. Ar lielām mokām kalns bija gatavs, un iesākās no jauna uzbrukums. Bet tagad arī lodes nekā nevarējušas padarīt.

Vienu dienu kungs piegājis pie loga un sācis zoboties, ka viņu lodes nevar pat zvirbuļu no pils mūŗiem nobaidīt. To dzirdējis viens krievu zaldāts, kas zinājis, ka apburto pili varot sašaut tikai ar dimantiem. Par laimi kaŗavīra mētelī bijusi viena dimanta poga, viņš ielādējis to plintē un izšāvis uz pili. Poga izgājusi cauri mūŗiem un iekritusi bļodā, kuŗā pils kungs ēdis. Tagad burvība bijusi beigta, un krievu 1odes viena pēc otras dragājušas pils mūŗus. Pilskungs nolēmis 1abāk mirt, nekā krist ienaidnieka rokās. Viņš licis pils pagrabā aizdedzināt pulveŗa mucas. Pa šo laiku krievi ar zviedriem noslēguši mieru un jau sūtījuši vēstnesi pie krieviem, lai tie atstāj Alūksni. Jātnieks, kas nesis miera vēsti, jau atradies Karātavu kalnā, kad atskanējis brie.smīgs sprādziens, pils pārvērtusies drupās, un aprakusi zem sevis visus iedzīvotājus un pašu kungu. Sanesto kalnu nosaukuši par Tempļa kalnu.