Senos laikos tur, kur tagad atrodas Alūksnes ezers, esot bijusi auglīga ieleja. Šai ielejā dzīvojuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Reiz Dievs gājis par vecu vīriņu apskatīt pasauli, vienam otram dodams gudrus padomus. Nonācis arī pie bagātā brāļa, bet šis vecīti ar suņiem aizrīdījis. Vecītis nu gājis pie nabaga brāļa un tas viņu uzņēmis, cik labi tik varēdams. Drīz pēc tam bagātā brāļa dēlam bijušas kāzas. Dzīru vakarā pie nabaga brāļa atnācis tas pats vecītis, paņēmis to pie rokas un aizvedis -uz kādu kalnu. Tūlīt pie debesim parādījusies liela tūce (mākonis) un nokritusi ielejā, pārvērsdama to ezerā. Tā vieta, kur nabaga brālis stāvējis, palikusi sausa un kļuvusi par lielu salu. (Uz šīs salas tagad atrodas bruņinieku pilsdrupas.) Uz šīs salas arī nabaga brālis nometies uz dzīvi, kur pavadījis laimīgas dienas. Bagātais brālis ar visiem kāziniekiem noslīcis. Tikai brūtes šķidrauts un brūtgāna cepure uzpeldējuši virs ūdens, no kam cēlusies Gaŗā saliņa un Cepurīte.

Rāmā laikā, sevišķi vasaras dienvidos, varot redzēt ezera dibenā mājas; pat arkls vēl esot, kā sliets pie sienas, un cirvis, kā cirsti pakši.

P i e z ī m e. Tādu pašu teiku ir vēl uzrakstījis B. Šneiders. P Š.