Gaujienas pils muiža atrodas uz Gaujas labā krasta, četrdesmit verstes no apriņķa pilsētas Valkas. Vecās pils drupas vēl redzamas un stāv uz augsta Gaujas krasta. Viņa ir arī viena no vecākām Latvijas pilim, kas celta 1238. gadā. Pie pils mūrēšanas esot visi apkārtējie ļaudis tikuši sadzīti pie darba, vīrieši un sievietes, bērni un sirmgalvji, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo ko pa dienu uzcēluši, tas nakti ticis nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījies, ka brālis ar māsu, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas, šo brīnuma darbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemurēt. Trīs dienas bijusi dzirdam: bērnu dobja rūkšana. Kāda Berga famīlija teic, ka iemūrētie esot bijuši pie viņu dzimtas piederīgi. Pili nopostījis Pēteris Lielais, 1702. gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadi. Tagad vēl rāda caurumus, izrautus ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā tagad sauktā Cara (Cavara) kalna. Zviedri redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu kaŗa spēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pēteŗa ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem, bijis aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad jau pils bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepasteigšanos bijis jāmirst caur bendes zobinu.

No pils ejot divas alas: viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra uz tā saukto Rātes silu. Kā visās vecās pilīs, tā arī te esot nauda paglabāta kalna dziļumā, kur par sargu uz naudas lādēm mazs melns sunītis. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi pamanījuši, ka ērbēģis pagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav atļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa un tā viss palicis atkal pa vecam.