Smiltenes un Trikātas baznīca esot celta vienā pašā laikā. Abu baznīcu mūrniekiem esot bijis viens āmurs, kuru tie pa gaisu viens otram aizsvieduši.

Cik tālu par dienu Smiltenes baznīcu uzmūrējuši, tik tālu tā par nakti atkal nojaukta. Nu redzējuši, ka citādi nevarēšot baznīcas uzcelt, ja neupurēšot kāda cilvēka. Nosprieduši izsludināt, kas vēloties glabāt baznīcas atslēgas. Kas nu to uzņemšoties, to tad upurēšot. Atslēgas apsolījusies glabāt Grotūža muižā kāda jauna meita Marija. Viņa pašulaik pļāvusi rudzus, kad to aizveduši uz Smilteni. Šo Mariju iemūrējuši tagadējās baznīcas torņa pakājē, kur tā vēl trīs dieni pa iekšu rūkusi. Tādēļ arī Smiltenes baznīcu saucot par Māras baznīcu.

P i e z ī m e. Tādu pašu teiku esmu arī Raunā dzirdējis. Divi tādas teikas ir vēl uzrakstijis H. Skujiņa Smiltenē. Vienā variantā Skujiņa raksta, ka mūŗiem allaž sabrūkot, iesprauduši krustu zemē, lai vērota, kur būtu īstā baznīcas vieta. Krusts gājis uz priekšu un apstājies tai vietā, kur tagad ir baznīcas altāris. Par šo krusta iešanu esmu dzirdējis tādu teiku, kāda ievietota XIV sēj. 6. nr. 7. var. P. Š.