Trikātas muižā gar pilskalnu tek Abula upe, kuŗai vidū, pret pils kalnu, ir saliņa. Zviedrus izdzenot no Vidzemes, arī Trikātas muižas īpašniekam kā zviedram bijusi jāatstāj Trikāta. Prombraucot tas saliņā iespraudis ozolkoka nūju un teicis, ja nūja zaļos, tad zviedri atgriezīsies Vidzemē. Nūja tiešām ir sakusi zaļot un izaugusi par lielu ozolu, bet zviedri tomēr nav atgriezušies Latvijā. Tas pats kungs prombraucot novēlējis, lai pilī, ap viņa prombraukšanas laiku. tiekot viņš atgādināts. Un tiešām tas tā arī ir, jo saulei lecot pilī ir sadzirdama it kā ratu rīboņa.

P i e z ī m e. No Trikātas vēl raksta («Balss» 1886. g. nr. 41), ka Trikātas pils nopostīta 1702. gadā un ka «Abula saliņā esot guldināti kritušie karotāji, no kam tāds paprāvs kalniņš izcēlies. Artūrs Pindzulis no Jaunvāles raksta, ka no Trikātas baznīcas ejot apakšzemes eja līdz Cēsim. «Reiz viens nebēdnieks nopircis 2 mārciņas sveču un devies alā. Pēc ilga laika tas nonācis Cēsis, bet tikko tur izrāpies laukā, tūliņ nomiris. » P. Š.