Senāk Trikātas pils ezers bijis Baltajā purvā. Reiz tur trīs sievišķas mazgājušas netīras drānas, par ko ezers sapiktojies, pacēlies gaisā un nometies pie Trikātas. Par ezeru arī bijis savs kungs - pats velnu vecākais. Tajā laikā, kad ezers pacēlies un nogājis Trikātā, Lubu - Ķīvzemnieka ciematā (tagad ciems izdeldēts), dzīvojusi kāda meita. Šī gājusi mežā ogot, bet par nelaimi to lācis sastapis, aiznesis uz savu migu un ēdinājis un izturējis kā sievu. Lāča alā meitai piedzimis dēls, kas vēlāki sava stipruma labad par Lāčausi nosaukts. Meita reiz gājusi uz Ķīvzemnieku apmeklēt savus vecos paziņas. Šie izprašņājuši visu, ko arī tā nav liegusies stāstīt. Kad lāča sieva gājusi uz savu dzīvokli, Ķīvzemnieks tai iedevis par ciema kukuli zirņus tarbā. Tarbai galā bijis slepens caurums atstāts un kur nu meita gājusi, tur zirņi izbiruši. Ķīvzemnieki tad gājuši pa pēdām lāci medīt, kas arī izdevies un meita nu pārnākusi ar visu dēlu atkal dzīvot pie Ķīvzemnieka. Puisēns, 7 gadi vecs būdams, bijis ļoti spēcīgs: tas varējis izraut koku mieta resnumā. Kad bijis 14 gadi vecs, tad izlūdzies atļauju no mātes iet uz muižu. Tur viņu sava spēka dēļ kungi ļoti apbalvojuši. Ziemu tas nesis ūdeni no ezera. Spaiņi bijuši viņam par viegliem un tāpēc nesis ar toveŗiem Kad trešo reizi gājis pie ūdens, ezera kungs prasījis meslus; bet Lāčausis devis tam ar lieliem nesieniem par galvu. Ezers rūcis veselu dienu. No šā laika ezera kungs vairs nav paģērējis nodokļus. Pēcāki Lāčausis izrādījies kā milzis kautiņos: ienaidnieku bultas tam nemaz nav kaitējušas. Par to tad esot dabūjis sava kunga meitu par sievu.