Pēc zviedru kaŗa, Veclaicenē bijuši pāri palikuši tikai divi veci vecīši. Vienam vecīšam vēl bijusi sava govs un tas dzīvojis netālu no pilskalna Miezīšos. Otrs vecītis dzīvojis Pilvēdeŗos. Kad kaŗš beidzies, tad vecīši sākuši dzīvot abi kopā. Vienā dienā vecīši iekūruši uguni un gribējuši cept maizi. Te redz, ka nāk divi siŗotāji no pilskalna puses. Tā ātri vecīši uzkāpj rijā uz ārdim un siŗotāji pienāk pie krāsns un sildās. Vecīši redz, ka tās ir sievietes vīriešu drēbēs. Vecīši paņem ārdi, nokāpj zemē, un nosit sievietes. Tad noved pie lielceļa, kur iet krustceles uz Miezīšiem un pakaŗ, lai citi siŗotāji bītos. Bet kā nu iznīcināt citus siŗotājus? Vecīši iejūdz savu govi vāģos un ved akmeņus pa nakti Kalna galā. Lejā pie ezera bijusi sirotāju nometne. Kad akmeņus saveduši, tad nostādījuši visus rindā. Siŗotāji mierīgi gulējuši, tad vecīši uzgrūduši akmeņus sirotājiem virsū. No tā laika vairs siŗotāji nebijuši redzami.

Veclaicenē ir vēl viena teika par raganu. Reiz ragana staigājusi pa visiem ciemiem un nolikusi ļaudim palamas, piem.: Kains, Sudaks, Kierliks un vēl ļoti daudz. Šās palamas pastāv līdz šo baltu dien.