Džūkstes Knubju mājā dzīvojis vecs kara vīrs, Adiņš vārdā. Reiz saimniecei pietrūcies sāls; viņa cēlusi Adiņam saldu putra priekšā un teikusi, lai nu strebjot kā varot, jo acumirklī nezinot izlīdzēties. Vecais Adiņš atstājis saldo putru uz galda, paņēmis maisu, šķipeli un gājis uz kādu kalnu šīpus Apšupes sāli rakt. Otrs vīrs, par tādām blēņām smiedamies, nolīdis paklusu Adiņam pakaļ, paslēpies krūmā un nogaidījis, kas tur labs iznāks. Kad vecais bijis ieracies pāri pār galvu, tad vīrs atstājis krūmu un līdis pie bedres skatīties. Bet līdz ko Adiņu bedrē ieraudzījis, te acumirklī kalns nodimdējis, bedre sagruvusi un aprakusi veco Adiņu. Vīrs pārskrējis bāls mājā un bļāvis pilnā kaklā, ka nelabs gars viņa degunu raujot. Citi ļaudis tomēr redzējuši, ka viņa paša kreisā roka degunu žņaudz. Neko darīt - gājuši pie labdaŗiem.

No tā laika minētais kalns, kas atronas netālu no Džūkstes Apšupes muižas, dabūjis vārdu Adiņu kalns. Un vecie vēl šodien tic, ka tur sāls atronoties.