Vecie Grauzdenieki stāsta, ka citreiz Grauzdes kunga meita sapnī pamodināta un uzaicināta, lai ejot naktī viena pati ābeļu dārzā, netālu no šķūņa, naudu rakt. Sapnim ticēdama, gājusi: bet drošības labad paņēmusi divus muižas kalpus līdz. Kalpi ierakušies pēdas trīs un atraduši satrunējušu dzelzs šķirstiņu ar atslēgu virkni durvīs. Bet līdz ko cēluši ārā, šķirstiņš nogrimis; tik sudraba atslēgu virkne palikusi racēju rokās. Būtu kunga meita viena pati rakusi, tad šķirstiņš nebūtu nogrimis. Kalpi tai vietā uzvēluši akmeni, kas vēl šodien redzams.

Citā reizē atkal divas māsas gājušas uz Grauzdes Pluģu māju veco māti apciemot. Ap pusnakti uz māju ejot, Pluģu puiši piedāvājušies meitas pavadīt, mazākais gar Pluģu kapiem; bet māsas atraidījušas puišu labsirdību un gājušas vienas. Te pie kapiem tās pamanījušas valstāmies baltu muskulu uz ceļa. «Nieki!» viena iesaukusies un norāvusi muskulam apsegu, ko mājā iesviedusi pagultē un tad apgulusies. Bet pēc stundas laika kāds klauvējies pie durvim un saucis: «Atdod manu apsegu; citādi nelabi klāsies!» Meita iedevusi apsegu kādai sievai, lai izsviežot pa durvim. Sieva izsviedusi pa logu un redzējusi sētas vidū dažādus ērmīgus radījumus. Tomēr balss vēl saukusi pie durvim: «Neņemšu ātrāk apsegu, kamēr tā iznesīs, kas man apsegu noņēmusi!» , bet kad spoki ar katru nakti jo trakāki dauzījušies, tad meita beidzot pasniegusi apsegu caur mazu durvju šķirbiņu. Bet līdz ko durvis mazuliet atvērusi, te arī meita ar visu apsegu pazudusi.

Tad vēl stāsta par kādu akmeni, kurš staigājot. Daži pie akmeņa uguni redzējuši. citi baltu āzi, citi velna dvēseli zaķa izskatā: daži turpretim atkal saka tā: «Velns badīs akmeni tik ilgi. kamēr aizbadīs līdz Grauzdes muižai un tad nogrims muiža ar visu pagastu!»