Tuvu pie Spāryu ezera, kas pa gaisu esot atnācis, paceļas kalns. Uz kalna stāvējusi senatnē jauka, grezna pils; bet kādā naktī nozudusi, nogrimusi. No rīta atrasti kalna virsotnē tikai divi mēreni caurumi, no kuriem dūmi vienmēr kūpējuši. Ļaudis drūzmējušies baru bariem brīnuma kalnā. Daži metuši akmeņus caurumā; citi lējuši ūdeni, lai uguns dzistu; citi nolaiduši baltu zosi, kas izpeldējusi apsvilušām spalvām ezerā; beigās daži nodomājuši rakt. Bet atkal brīnumi! - ko dienu izrakuši, tas naktī piegruvis. Nu sagudrojuši caurām dienām un naktim rakt, caur ko tad uzrakuši varen stiprus vaŗa vārtus. Pie vārtiem karājusies gara, resna vaŗa pātaga. Visi tagad apbrīnojuši vārtus un pātagu, nemaz neievērodami, ka aiz muguras asinskārīgi vilki rītin aprij zirgus, kas lietāti zemju atdzīšanai. Vārtu apbrīnotāji tikai tad ievērojuši vilkus, kad jau beidzamais zilsarītis, ar vilkiem cīnoties, pārlauzis ilksi. Nu visi pikti un sašutuši devušies vilku tēviņiem virsū; bet brāc! - izrakums acumirklī sagāzies. No tā laika vairs neesot uzdrošinājušies rakt, nedz arī pa spoku kalnu staigāt.

Vēlāk, kad jau pils nogrimšana un rakšana kaut cik bijusi aizmirsta, viena meitene, no savas saimnieces uz kaimiņu māju pēc dzirklēm sūtīta, uzdrošinājusies taču pašā dienasvidus laikā pār kalnu iet. Bet kā nabadzīte pārbaidījusies, kad ieraudzījusi nākam it nejauši skaistu jaunavu viņai pretim. «Meitiņ, sērdienīte, kur tik knaši?» jaunava, mīlīgi smaidīdama, meiteni uzrunājusi. Kad meitene bij izstāstījusi, pēc kā ejot, tad mīlīgā jaunava pierunājusi sērdienīti apsēsties un atpūsties, jo dzirkles būšot viņa apgādāt. Pēc maza brītiņa jaunava ar dzirklēm bijusi klāt un, meitenei tās sniegdama, sacījusi: «Še, meitiņ, tās tev dāvinu!» Šos vārdus izteicot, tā pazudusi kā ūdenī. Saimniece, meitenes stāstīšanai neticēdama, sūtījusi savu rokas meitu uz kaimiņu māju, lai apjautātos, kam kaimiņiene īsti dzirkles devusi, bet kaimiņu saimniece svēti apgalvojusi, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējusi, nedz arī dzirkles kādam devusi.

Kādu reiz atkal daži augstmaņi Īlē viesībās saraukdami, gājuši tāpat izpriecādamies Spārņu ezerā zvejot. Kad pirmā un otrā lomā ne ķīša neizzvejojuši, tad augstmaņi aiz nepacietības sākuši zvejnieciņus, zemnieciņus, rāt, Bet trešo lomu velkot, tīkls bijis tik smags, ka tik lielām pūlēm to izvilkuši. Lomā atradies varens zivju pulks un spožs zelta šķirsts ar atslēgu virkni caurumā. Lielo zivju pulku lēti sagodījuši, bet zelta šķirsts nav un nav bijis izceļams. Beigās augstmaņi apsolījušies zemniekiem, ja šie šķirstu izcelšot, visu atdot, kas tanī atradīšoties. Zemnieki tagad izlietājuši beidzamos spēkus, kamēr to taču ar mokām un pūlēm izvēluši malā. Šķirstu atslēdzot, viss ezermals atspīdējis no spožām dimanta un zelta lietām; bet kad augstmaņi liegušies zemnieciņiem apsolītās lietas dot, saukdami: «Tās kungu lietas! tās kungu lietas!» - tad šķirsts smagi ievēlies atpakaļ ezerā.