Reiz velns, svešas zemes apceļodams, nācis no Zviedrijas līdz Dundagai pa jūras apakšu. Viesulis, viņa sulainis, to pavadīdams, sadragājis dažu labu kuģi, par ko velns ūdens apakšā gardi pasmējies. Dundagā velnam uzbrucis Pērkons, kuŗš sātana gabalu aizdzinis līdz Jaunjelgavai. Netālu no Jaunjelgavas tam kādā kalnā nokritusi tupele, caur ko kalns pārvērties par purvu. Še mieru nedabūjis, velns laidies tālāk līdz Lestenei un lasījis savā milzīgi lielā maisā akmeņus, ar kuŗiem domājis Pērkonu nosviest. Lestenē negantnieks izzadzis kādā mājā līķi no klēts un ar 4 melniem zirgiem aizvedis. Pērkons nedevis arī Lestenē tam ilgi mieru, bet trencis taisni uz Pienavu. Velns gan skraidīdams raudzījis ar saviem akmeņiem pretim turēties, bet milzu maiss paticis vaļā un akmeņi izbārstījušies pa visu Pienavas apgabalu. Pretim turoties, nokritusi arī vēl otra tupele no kam izcēlies Pienavas tīrelis jeb purvs. Negribēdams basām kājām tālāku skriet un Pērkonu arī vairs nemanīdams, tas mierīgi apgulies pie Pienavas Stagaru ciema. Bet kur ļaunais atradīs mieru, kur saldu dusu? Pat Stagaru ciema gailis tam ienaidnieks, jo viņa nevainīgā dziesmiņa to aizdzinusi uz leišiem. Tur, kur velns gulējis un savu galvu nolicis, bezdibens izcēlies, kuŗu vēl šo baltu dienu par Velna aci sauc. Senākais Stagaru Krauču saimnieks savērpis 3 mārciņas dzijas un mērījis bezdibeni, bet dibens nav un nav bijis sasniedzams.

P i e z ī m e. Teikas beigas pastāv no visādiem stāstiņiem par velniem, spokiem, vilkatiem. P. Š.