Reiz ziemas svētku naktī, stipri salstot un gaišam mēnesim spīdot, viens vīrs pa pašu pusnakti braucis ar savu zēnu gar Sesavas Migļu mājām. Tēvs bijis nogrimis dziļās domās, bet zēns zirgu braukdams, nejauši sācis tēvu bikstīt, jo nespējis no bailēm parunāt. «Ko gribi?» tēvs jautājis. Zēns tikko spējis pačukstēt: «Vai neredzi, kas zirgam blakus skrien?» Nu vecais arī pacēlis acis un ieraudzījis baltu, slaiku vīru, pavisam kreklā, basām kājām, pliku galvu. «Kas tāds esi, kam tīri plikam šinī salā nesalst?» vīrs uzbļāvis. Bet baltais skrien, kā skrien, un neatbild nekā. «Pag, pag, pamācīšu tevi ar savu pātagu!» Vīrs nu sācis balto ar pātagu velēt; bet katrs sitiens trāpījis sevi pašu. Tagad tas apturējis zirgu un metis krustu citu uz citu. Līdz ko devīto krustu aizmetis, te izzūd pātaga no rokām un baltais acumirklī diezin kur.