Reiz viens saimnieks braucis ar rudziem uz Bausku. Tas esot bijis Mežotnes vecais Mārkuvēns. Kā braucis tumsā pilskalnam garām - iznākot smuka jumprava, raudot un sakot: « Pārdodiet mums kādu pūru rudzu!» - «Kamdēļ ne!» Un iedevusi veselu simtrubuļu gabalu par to pūru rudzu. Paņēmis naudu, gribējis maisu patlaban celt no ratiem ārā, te šī atkal: «Jūs jau varētu mums arī ienest to pūru rudzu!» Viņš domājis: « Kur te lai ieiet, te jau klints un zeme vien?» Prasījis: «Kur te ieeja?» šī teikusi: «Nāciet tikai līdz, es parādīšu ceļu.» Iegājuši pa ļoti smukiem vārtiem. Tur bijis jauks dārzs, tam izgājuši cauri un tad nonākuši smukā, mazā istabiņā; tur bijis viss labā kārtībā. Tad nolicis maisu zemē un viņa pavadījusi to atkal ārā. Izgājis un dzirdējis tā dobji, žēli ierūcamies un viss: smukie vārti, dārzs, istabiņa - bijis atkal pagalam.

P i e z ī m e. Šo teiku ir uzrakstījusi arī Anna Šķēre, Skaistkalnē, bet ar citādām beigām. «Vīrs, neko ļaunu nedomādams, visu izstāstījis mājās sievai un bērniem. Bet tikko tas pieminējis jaunavu, tam palicis nelabi un drīz tas nomiris. No tās reizes jaunava vairs nevienam nerādījusies.» P. Š.