Reiz viena sieva gājusi, saulei noejot, pār Cēsnieku tiltu un ieraudzījusi otrpus tilta zosi. Viņa domājusi zosi pabaidīt, bet zoss neskrien nekur un tik sāk sievai gar kājām pīties. Kā nu sieva dusmās domā pie kakla ķert, tā zoss ūdenī iekšā; kā domā tālāk iet, tā zoss no ūdens ārā un pinas gar kājām. Tā nabadzītei bijis jāmocās līdz tā sauktam Trīnītes tiltam. Te zoss uz reizi palikusi par suni un suns atkal par jaunekli. Sieva bēgusi, ko tik māk, bet jauneklis žēli saucis: «Nebēdz, nebēdz, atskaties labāk atpakaļ!» Sieva tomēr nav skatījusies atpakaļ.

Citā reizē kāds vīrs atkal saticis pie Cēsnieku tilta jaunekli, kas uzvedinājis vīru lauzties. Vīrs saspļāvis plaukstās un teicis: «Ar Dieva palīgu nāc šurp, ja gribi!» Bet jauneklis nu vairs negājis, tik atteicis: «Kad jūs divi man vienam virsū krītat, tad neeimu!»