Kādreiz Skaistkalnē dzīvojis akls muižkungs. Viņš domājis tā: ja es paliktu redzīgs, es uzceltu baznīcu. Pēc neilga 1aika kungs palicis redzīgs, bet nu nezinājis, kur baznīcu celt. Kādu dienu viņš jājis medībās. Ieraudzījis briedi, viņš dzinies tam pakaļ. Vienā vietā briedis paklupis. Kungs tūlīt nolēcis no zirga un iespraudis tai vietā mietiņu. Pēc neilga laika kungs licis tur nocirst mežu un celt baznīcu. Baznīcas cēlēji bijuši divi brāļi. Beiguši celt baznīcu, tie paņēmuši katrs pa biķerim, uzkāpuši katrs uz sava torņa, izdzēruši vīnu un metuši biķeŗus zemē. Vienam biķeris saplīsis, otram nē. Pēc tam abi brāļi lēkuši paši

zemē. Tas, kuram biķeris saplīsis, nosities, otrs palicis dzīvs. Pirmais brālis apglabāts pie baznīcas turpat un tanī vietā uzlikts liels, plakans akmens (tā patiesībā arī ir!).