Pie Lasmuižas atrodas kalns, apaudzis ar kokiem un krūmiem. Uz tā kalna vecos laikos stāvējusi pils. Kādreiz, kad pili aplenkuši ienaidnieki un pretim turēties vairs nebijis iespējams, viņa nogrimusi ar visiem ļaudim.

Pagājis daudz, daudz gadu. Reiz gadījies vienai ganu meitai uz kalna lopus ganīt. Lopus ganīdama, viņa adījusi zeķi. Te dzijas kamoliņš nokrītot un pazūdot - kā zemē ievēlies. Meita gan brīnējusies un meklējusi, bet nekā neatradusi. Sākusi tad kamoliņu aiz dzijas šķetināt. Tas viņai nācies diezgan gŗūti, lai gan diegs netrūcis. Te, uzreiz, viņa ieraugot, ka kalns itkā drusku pavēries un tur lēnām, aiz diega ceļoties nogrimusī pils. Bet meitu piepēži iztraucējusi vecene, kas atnesusi brokasti. Diegs pārtrūcis, kalns aizvēries un pils atkal nogrimusi. Meita drīz pēc tam saslimusi un nomirusi.