Valles pilskalns atronoties Misas purvā. Senāk šis purvs bijis ļoti slapjš un tagadējā kalniņa vietā atradies bezdibens. Bezdibenī bijusi velnam pils. Ar saviem kaimiņiem velns draudzīgi dzīvojis, bet pilī neielaidis ne ķirķa. Reiz ļaudis sākuši bezdibeni aizbērt. Velns bērējus tik tad pamanījis, kad bezdibens bijis jau gandrīz pilns. Tas piespēris dusmīgi kāju uz grīdu un pils no spēriena nogrimusi dziļi, dziļi; turpretim bezdibeņa vietā izcēlies kalns, ko par pilskalnu iesaukuši. Ilgus, ilgus gadus vēlāk mežinieki ziemu braukuši rīta agrumā gar šo kalnu un ieraudzījuši jauku, jauku pili uz kalna stāvam. No pils atskanējusi balss: «Atminiet pils vārdu, atminiet pils vārdu!» Mežinieki bailēs neatminējuši ne šī ne tā, un pils ar lielu troksni nogrimusi, pazudusi.

P i e z i m e. Skat. piezīmi pie 6. apakšnodaļas pirmās teikas. P. S.