Reiz ganījis viens gans pie kalna cūkas, te iznāk mazs zēns un sauc to kalnā iekšā. Zēns atstāj cūkas un iet līdza. Iekšā iegājis, viņš ierauga lielu skaistu istabu; galdi aplikti ēdieniem un dzērieniem, un uz kanceles teic mācītājs sprediķi. Kad zēns bija paklausījies sprediķi, viņam sacīja: «Ej nu atkal pie savām cūkām!» Bet mācītājs neļāva iet teikdams: «Lai paliek zēns, lai klausās, cūkas jau ēd.» Nu zēns klausās tālāku. Noklausījies sprediķi, viņš iet ārā, bet iziedams noņem paslepus brandavīna pudeli, gabalu siera un vienu baltu maizi. Ārā izgājis viņš notur brokasti, un viss izrādas ļoti gards. Bet tikko tas paēdis, te brandvīna blakšķe paliek par maitas kaulu, un tas cits ēdamais par govs ķepu un zirga strempalu. Zēns izsaucas:

Saldu ēnu, saldu dzēru,

Salds palika pilsētiņš.

No tā laika sākot vēl šo baltu dienu to vietu sauc par Saldu.