Kad Skrundas baznīcu taisījušies celt, tad trīs mācītāji jājuši vietu izmeklēt. Uzjājuši vispirms Krievu kalnā, tur zirgs izmižģījis kāju; uzjājuši Pils kalnā, tur zirgs spārdījies; beidzot uzjājuši tur, kur tagad ir baznīca, te zirgs nometies ceļos. Tūliņ nopratuši, ka te lemts baznīcu celt. Bet toreiz, vecos laikos, nevarējuši nevienu baznīcu uzcelt, iekāms bērnu, vai tiklu meitu neiemūrējuši baznīcas pīlarī. Citādi, ko par dienu uzcēluši, tas par nakti sagruvis. Tā tad arī Skrundas baznīcu ceļot, staigājuši apkārt īpaši meklētāji, prasīdami bērniem un meitām: «Vai negribi baznīcas atslēgas glabāt?» Bērniem gan piekodinājuši, ja tādi un tādi cilvēki atnākot, lai atbildot: «Negribu baznīcas atslēgas glabāt.» Bet viena meita, Skrule vārdā, nezinādama atteikusi: «Gribu gan baznīcas atslēgas sargāt.» Tūliņ arī to Skruli paņēmuši un iemūrējuši baznīcas pīlarī. Un re, nu vairs par nakti negruvis, kas par dienu uzcelts.