Tuvu pie Usmaitas ezera izceļas prāvs kalns. Par šo ļaudis stāsta, ka sen senos laikos tur stalta pils ar augstiem baltiem mūriem un gaišiem logiem esot lepojusies un tālu jo tālu pār visu apgabalu skatījusies. Kur tagadējie govju un aitu bari mierīgi ganās un gans stabulīti pūš, vai jautri dzied, tur kādreiz visa pils vai no kaŗa ieroču drūzmas, vai no priecīgiem un lepniem mielastiem esot atskanējusi.

Tā arī reiz gadījās, ka pēc pabeigta kara bruņinieki mielojās un plītēja. Visa pils atskanēja .no prieka runām, kliegšanām un mūzikas skaņām. Lielā krāšņā zālē lepnie kungi ar skaistām un mīlīgām jumpravām vai dancoja, vai sarunājās. Šinī prieku brīdī piepēži viens kungs, liela stalta auguma un ar draudošu ģīmi, esot jājis uz balta zirga caur pils pagalmu un visiem viesiem bargi uzsaucis, lai cik aši iespējams, pili atstājot, jo tai no zemes virsus jāpazūd. Kungi un kundzes, šos briesmīgos vārdus izdzirduši, stāv kā apstulbuši, un nezina, ko darīt. Briesmu ziņas pasludinātājs tūliņ pazudis. Te piepēži visa pils satrīcēja, pīlari un mūri ar lielu troksni sagruva, zeme atvērās un ieņēma pili ar lepniem bruņiniekiem un daiļām jumpravām savā klēpī. Tagad tik to vietu vēl rāda, kur pils stāvējusi; dobe, kalna virsotnē, par šo gadījumu dod liecību.