Reiz vēlā naktī viens zemnieks gājis no Talsiem par Klosteŗkalnu uz māju. Nonācis pie vecā šķūņa, viņš redz: nāk pretī balta sieviete. Šis sabijies un apstājies. Sieviete pienākusi viņam klāt, pārmetusi krustu papriekšu sev, tad viņam, un teikusi: «Cilvēks, ja tev ir sirds krūtīs, tad glāb mūs! Apskrej trīs reizes ap šo šķūni! Tu pats gan paliksi par akmeni, bet būsi glābis tūkstošus.» Zemnieks tā pārbijies, ka licis kājas par pleciem un to vien vēl dzirdējis; ka sieviete iekliegusies: «Simtu gadu jau gulēju, vēl simtu jāguļ.»

Pie Klosteŗkalna ir ezers, kuram, kā stāsta, neesot dibena. Šai ezerā reiz kāds cilvēks nodomājis iet slīcināties; bet tā kā par dienu gar ezermalu arvien staigā cilvēki, tad viņš gājis naktī ap divpadsmitiem. Iedams viņš uzreiz dzird jauku dziedāšanu - skatās: gar ezera krastu kustās savādi tēli, kuŗus šis notur papriekšu kā par miglu. Viņš nu iet tuvāki un redz: tēli sāk augt arvien lielāki, arvien lielāki un kliedz dobjā balsī: «Kad aizsniegsim mēnesi?» No bailēm vīrs pārmetis krustu un sācis skaitīt lūgšanu. Spoki tūliņ iegāzušies ūdenī un ezers vēl labu brīdi krācis un .mutuļojis. Vīrs tā sabijies, ka skrējis tūliņ uz mājām atpakaļ, atmezdams visas domas par slīcināšanos.