Nurmuižas pagastā gar K. mājām tek maza maza strauja upīte. Reiz velns, staigādams gar upes malu, apņēmies viņu aizdambēt. Toreiz Sārcenes muižas laukos bijis ļoti daudz akmeņu. Velns aizgājis tur, sataisījis veselu grēdu un stiepis projām, bet tā pienākusi jau pusnakts un gailis sācis dziedāt. Velns nu skrējis projām un ātri steigdamies izbēris akmeņus, no kuŗiem izcēlies akmeņu valnis. Viens pats akmens tikai viņam palicis padusē, ko viņš beidzot arī nosviedis zemē redzēdams, ka ar vienu akmeni upītes nevarēs aizstādināt. Šis akmens atrodas tagad uz upes krasta ar velna iespiesto delnu un pieciem lieliem pirkstiem. Sārcenes laukos no tā laika nav vairs redzams neviens akmens.