Senos laikos uz Sabiles stāvā kalna atradās pils, kas piederēja skaistai un ļoti bagātai jaunavai. Skaistajai un bagātai mantiniecei radās ļoti daudz precinieku, bet viņa visus lepni atraidīja. Kad tie viņai nemaz miera nedeva, tad viņa beidzot apsolījās ņemt to par savu vīru, kas pa stāvo kalna nogāzi uzjāšot pie pils. Bija daudz nebēdnieku, kas tur lūkoja uzjāt, bet nevienam tas neizdevās un daudzi krizdami vēl dabūja galu. Beidzot ieradās kāds svešnieks, kas apņēmās uzjāt stāvajā kalnā, ja jaunava atļaušot viņam ievest zirgu pils zālē. Jaunava arī smiedamās to atļāva, jo viņa ticēja, ka neviens nevarēs uzjāt stāvajā kalnā. Bet šim svešniekam tomēr izdevās uzjāt pie pils ar savu savādo zirgu, kas nu pēc norunas tika ievests pils zalē. Bet tas bija no koka taisīts zirgs, kas pilī tūliņ aizdegās un aizdedzināja arī pašu pili. Jaunava gan lūdzās, lai ļaudis nāktu viņai palīgā, un apsolīja par to lielu maksu, bet neviens negribēja glābt augstprātīgo jaunavu, kas nu tur sadega līdz ar savu grezno pili. No pils pagrabos atrastās mantas esot vēlāk uzcelta kristīga baznīca.

P i e z i m e. Šī teika ir te tikai atstāstīta, atmetot pie teikas nepiederīgos prātojumus un dzejiskos izpušķojumus. P. Š.