Vecos laikos viena māte dienas vidū sēdējusi Spirgus pils dārzā ar savu 4--5 gadu veco bērniņu un stāstījusi tam pasakas. Viņai tā stāstot, mazs mākulītis it nejauši savilcies un nostājies šņākdams taisni pār Spirgus pili. Māte gar bērnu nodarbodamās. tūdaļ neesot ievērojusi bīstamo šņākšanu un kaukšanu, bet tikai tad apklausījusies, kad bērniņš jautājis: «Māmuliņ, klausies, kāds troksnis. Saki man, vai tā nav vērša baurošana? Man bail - bēgsim istabā!»

Mākonis, niknai vētrai plosoties, stāvējis veselu dienu un nakti pār pili, gan vilcies uz augšu, gan šāvies uz zemi. Beigās mākonis pārvērties ogles melnumā un tad ar varenu troksni gāzies zemē, taisni pilij virsū. Acumirklī pils nogrimusi ar visiem saviem iedzīvotājiem un tai vietā ieradies bezdibens, ko vēl šodien rāda. Skaidrā saules gaismā varējuši bezdibenī skursteņus redzēt.

Bet neba ļaudis par pils nogrimšanu vien dabūjuši izbrīnēties; pēc pāra nedēļām parādījies vēl akmeņa stabs ar svešādiem rakstiem. Šis stabs izcēlies no tās vietas, kur tie skursteņi redzēti. Pareģi stāstījuši, ka pils atkal pacelšoties, ja tik atradīšot tādu cilvēku, kas mācēšot tos rakstus lasīt, bet pēc kāda laika šis stabs atkal nogrimis.

Daudz gadu pēc tam dzīvojis Spirdzeniekos varen drošs puisis, kas apņēmies bezdibenu izmeklēt. Viņš, virvē iesiets, nolaidies bezdibenā un atradis. nogrimušās pils priekšistabā lielu naudas skapi. Puišam virvi ap skapi apsienot un ziņu dodot, lai velkot viņu ar visu skapi augšā, parādījusies liela, gaŗa sieviete, ar ugunīgām acim un gariem matiem, un taisījusies ar sarkanu prievieti puiša roka ; un kājas siet pie skapja. Nabadziņš bailēs pārgriezis knaši virves mezglu un tad ziņojis, lai velkot, cik vien ātri varot, augšā. Sieviete, nosēzdamās uz skapja, dusmīgi skatījusies, ka puisis uz augšu pacēlies.

Tagadējā Spirgus muiža pamazītam ejot uz bezdibeņa malu. Stāsta, ka tā ar laiku noslīdēšot līdz bezdibenam un tad arī nogrimšot.