Vecos laikos pasaule bija daudz jaukāka nekā šodien. Ļaudis dzīvoja bez bēdām lielos ciemos, kādi vēl tagad gar jūrmalu daži atrodami. Tālu jo tālu atspīdēja staltas pilis un bija bagātu ķēniņu māju vietas. Tā arī tur, kur tagad stāv Dundaga, viņos laikos bija skaista pils pie jaukas upmalas. Te reiz no tālienes atskanēja kaŗa troksnis, un visas pilis pagrima dziļi zemē iekšā. Pagrimušajās pilīs nu iemājojās mazi mazi kalnu ļautiņi, kuriem bija ļoti daudz dārgu akmeņu, zelta un sudraba, ar ko šie savas pilis vēl jo vairāk izgreznoja. Vēl šo baltu dienu visas šādas dārgas lietas rok no kalniem, kur šie ļautiņi tās uzglabā.

Ilgs laiks jau bija pagājis, kamēr Dundagas pils bija pagrimusi. Tanī vietā bija uzaudzis liels biezs mežs, un ļaudis vairs nezināja, ka tur citreiz stāvējusi grezna pils. Tikai nakts klusumā un vientulībā dažam bija gadījies izdzirdēt no zemes dziļumiem tumšas skaņas, kas cēlas no pagrimušās pils. Reiz vēlu vakarā tur maldīdamies atnāca kāds ceļinieks, un nevarēdams vairs sasniegt cilvēku mājokļus, likās uz krasta gar zemi un drīz aizmiga. Naktī sapnī viņš redzēja nogrimušo grezno pili, kur mazie zemes ļautiņi kā mudžēt mudžēja un naigi strādāja, jo rītu bija viņu ķēniņam kāzas. Viņš dzirdēja arī pils pulksteņu tumšas skaņas: dun-dang. Kad nakts bija pagājusi, ceļinieks pamodās, bet viss viņam bija palicis prātā, ko viņš naktī bija redzējis. Atceroties pulksteņu tumšās skaņas, . viņš neviļot teica: «Dun -dang.» Bet kas nu notika? Visa tā skaistā pils, ko viņš naktī bija redzējis, pacēlās no zemes ārā. Dundaga bija nogrimušās pils vārds, un viņš nu bija uzminējis to vārdu, ar ko to varēja gaismā celt.

Nabaga ceļinieks nu palika par bagātu pilskungu. Otrā naktī, kad viņš gulēja pilī mīkstā gultā, tam parādījās sapnī zemes ļautiņu ķēniņš un uzrunāja to bēdīgā balsī: «Tu tagad baudi priekus, bet nezini, kādas skumjas tu man esi uzkrāvis. Caur tevi es zaudēju savu brūti. Pēc pieci simti gadiem man atkal ir ļauts taisīt kāzas. Jau piecas reizas tapu laulāts, un ikreiz jūs cilvēki šādā vai tādā vīzē, samaitājat man to prieku. Bet neba tu un tavi pēcnākamie tādēļ te lielus priekus baudīsit!» Ar tiem vārdiem tas pazuda. Pēc tam Dundaga arī patiešām ir piedzīvojusi daudz bēdu laiku.

Atkal jau bija pagājuši pieci simti gadu. Kādā vakarā vēlu, kad jau visi iedzīvotāji gulēja cietā miegā, pienāca pie pilskunga mazs zemes ļautiņu ķēniņš un lūdza no viņa, lai tam atvēlot nākošu nakti bruņinieku zālē savas kāzas noturēt. Par atmaksu viņš parādīšot pilskungam kādu apraktu podu, pilnu ar zelta naudu. Esot tikai viena lieta, par ko pilskungam stingri jāgādājot, proti, lai tās kāzas neredzētu neviena cilvēka acs. Pilskungs arī apsolījās visu pareizi izdarīt. Bet viena pils jumprava bija tomēr šo norunu noklausījusies. Un kā jau sievietes mūžam visu grib redzēt un zināt, īpaši vēl par kāzām un laulībām, tā arī šī jumprava nevarēja nākošu nakti apmierināties. Pusnaktī klusu un viegli, lai gan ar trīcošu sirdi, tā aizlīda pie zāles durvim, un ieraudzīja pa atslēgas caurumu tādu gaišumu un jaukumu, kādu savā mūžā vēl nebija ne sapnī redzējusi. Mazi ļautiņi tur staigāja pa pāriem ar pērlēm un dimantiem izrotātās drēbēs. Patlaban bija pati pusnakts un pulkstens tornī sita divpadsmit. Ķēniņš un viņa skaistā brūte stājās pie laulāšanas. Jumprava, gribēdama visu jo skaidri redzēt, piespieda aci it tuvu pie atslēgas cauruma, bet te kāds no kāziniekiem to pamanīja. Acumirklī pazuda zālē viss gaišums, un liels troksnis kā pērkoņa spēriens uztraucēja visus pils iedzīvotājus. Jumprava kā ārprātā palikusi tikko spēja izteikt, ko redzējusi, un nomira jau otrā rītā pēc tam.

Nelaimīgai jumpravai arī kapā nav miera. Pa naktim tā staigā apkārt pa pili tai pašā zaļā apģērbā, kādu tā viņā briesmīgā naktī bija nesusi. Daudzreiz tā parādās arī ļaudim, kas guļ augšistabās, kur citkārt bija jumpravas kambaris, un sūdz tiem savas bēdas un savu nemieru kapā. Otrā naktī mazais ķēniņš atkal piestājās pie pilskunga gultas un sacīja: «Tu neesi savu solījumu turējis un neesi aizliedzis saviem ļaudim skatīties mūsu goda dienu. Tu nu esi izjaucis manas kāzas un man atkal ir jāgaida pieci simti gadu, līdz es no jauna varēšu precēties. Tādēļ tev būs par to arī sods jācieš. Virs mazajiem pils vārtiem, kur ir viens akmens no mūra pa pusi ārā atstāts, aug mazs bērziņš. Kamēr šis bērziņš nebūs izaudzis tik liels, ka no viņa varēs uztaisīt bērna šūpuli, tamēr nevienam Dundagas valdiniekam nebūs dēla par mantinieku.»

Tā tas arī notika. Bērziņš gan auga un zaļoja pie pils mūra uz plika akmeņa pāri desmit pēdu augstu, bet lielāks tapt viņš tomēr nevarēja. Arī Dundagas valdinieki mira bez dēliem mantiniekiem. Nelaiķa Dundagas kungs T. fon Sakens gribēja kociņu kopt un ātrāk audzināt, kādēļ lika uzlikt zemi uz tā akmeņa, bet par lielām bēdām bērziņš nu nokalta. Tad košā šūpulī taču Sakena vārds tika iegriezts un izrotāts no minētā bērziņa koka, ja arī ne vairāk. Šinī šūpulī ir arī jau gulējis jaunais Dundagas mantinieks, kādēļ soda laiks gan būs beidzies.

Vai zaļai jumpravai arī apkārt staigājamais laiks ir beidzies jeb ne, to īsti nezina neviens noteikt. Beidzamos pāri gados to gan neviens vairs neesot redzējis, bet nesen vēl zaļā jumprava dažu labu esot izbaidījusi.

P i e z ī m e. Vispirms Dundagas zaļā jumprava ir pieminēta Bankava episkā dziesmā «Dondangen» (l721). Tad par to raksta «Inland» l855, 233. un 252. 1. p. To ir uzņēmis arī Bīnemanis (Livl. Sagenbuch, 138, 178). Tur trūkst ievada teikas par «Dundagas» vārda uzminēšanu. Tai vietā ir iesākums, ka viens sens Dundagas īpašnieks kritis divkaujā no cita bruņinieka rokas. Tai brīdī ir nokritusi no vārtu augšas Mārijas bilde un nositusi arī to bruņinieku. Tai vietā uz vārtiem uzaudzis bērziņš, kas tālāku teikā minēts. Augšā minēto teiku ir vēl uzrakstījusi N. Rudzīte Nogalē. Tur ir vēl teikts, ka pēc pils pacelšanās zēns ar mazu bērziņu «atradušies uz pils jumta» . Zēns nu palicis par pils kungu un vēlāku «no bērziņa uztaisīta šūpuļa liksts». Vēlāku viens kungs nav baidījies no zaļās jumpravas, bet tā viņam nakti bīstami saspiedusi roku. Par zaļo jumpravu ir vēl piesūtījuši teikas T. Grinbergs no Dundagas un J. Rozenšteine no Ārlavas. - Kas attiecas uz pils vārda uzminēšanu, tad skat. piezīmi pie 6. apakšnodaļas 1. teiku un 9. apakšnodaļas 6. teiku. P. Š.