Kur tagad paceļas Dundagas pilskalns, tur agrāk stāvējusi skaista pils, kura piederējusi kādai bagātai jumpravai. Jumprava bijusi ļoti lepna nu bagāta, tādēļ tā nav varējusi sev preciniekus izvēlēties. Viņa sacījusi tā: «Kurš iedrošināsies pārpeldēt ar visu zirgu pār grāvi un uzjāt gar stāvo kalnu augšā, tas būs mans vīrs.» Daudzi bruņinieki mēģinājuši, bet viss velti. Pār grāvi gan pārpeldēja, bet augšā jājot zirgs paklupa un krītot ar visu jājēju nositās. Reiz arī kāds nabags no tālienes atjājis mēģināt gŗūto darbu. Nonācis pie grāvja, tas meties ar visu zirgu ūdenī un pārpeldējis otrā malā. Sācis jāt augšā. Jumprava augšā stāvēdama smējusies: «Šis tāds krievelis arī grib jāt augšā, tas jau ne soli neuzjās!» Bet krievelis uzjājis ka noputējis vien. Jumprava no bailēm un kauna paģībusi. Krievelis sacījis: «Ļaujat manu zirgu pa nakti pils zālē atstāt!» Pretim nevar runāt, jāļauj ir. Atstājuši zirgu zālē, paši iegājuši citā istabā. Bet noplukušais vīrelis pa nakti aizbēdzis un aizdedzinājis pili. Gan šī vaimanājusi, gan saukusi pēc palīga, bet viss velti. Vēlāk atnākuši zemnieki, kad pils jau bijusi nodegusi.

P i e z ī m e. Šādu teiku stāsta arī par Sabili. P. Š.