Reiz vecos laikos Dundagas ezera vidū bijusi neliela smilšu saliņa, no kuŗas pacēlies klinšu rags. Uz šī augstā apsūnējušā klints gala stāvējusi sen aizmirsta pils, kur vienā mazā kambarītī pie loga stāvējusi kāda balta sieviete. Nevieies no dundadzniekiem neiedrošinājies pilij tuvoties, bet reiz viens pārdrošs bruņinieks, izdzirdis šo nostāstu, nolēmis pili apmeklēt. Vienā patumšā Jāņu naktī bruņinieks aizgājis pie ezera, sameklējis laivu, iesēdies laivā un lēni tuvojies pilij. Pie pils durvim nonācis, bruņinieks vispirms apskatījis durvis. Tās bijušas no dzelzs un pie tam tik lielas, ka bruņiniekam tās nācies grūti atvērt. Aiz durvim bijis liels tumšs koridors. Bruņinieks gājis pa tumšo koridoru, līdz nonācis pie citām durvim, kuras tas bez kādām pūlēm viegli atvēris un tur ieraudzījis balto sievieti. Baltā sieviete bijusi tā nogrimusi domās, ka nemaz nemanījusi svešnieku tuvojamies. Bruņinieks izrāvis savu zobenu un iegrūdis to baltās sievietes krūtīs. «Vai!» krēslā atslīkdama ievaidējusies baltā sieviete, «mana zvaigzne dziest.» Tā lēni zudusi no svešnieka acim, pamezdama aiz sevis ugunīgu svītru itkā atmiņu. Bruņinieks no visa tā, ko bija redzējis, tā sabijies, ka turpat uz vietas nomiris. Bet skaistā pils ar salu nogrimusi. Vēl tagad Jāņu nakti ezera vidū esot dzirdama žēla vaidēšana.