Tas kungs lik iekš ceitungā, ka viš tāds lēvens grib uzbūvt, kāds te nevienam nav Korzems apriņķē. Nu un tad gadijs, ka viens vīrs vien dien atsrods, kas tāds var ustaist. Un tad viš lik tam kungam, lei lab pulk dzelz sapierk. Tad viš sāk kalt. Un tā viš kal un kur gabal nokaļ, to sviež smeidei stūrē iekš, kamērc stūrs pilns lī jumt augš. Un tā viš kaļ trīs mēneš laik. Vis ļouds brīnjas, kas tur iznāks. Un tad viš noteic tam kungam vien vakar, ka to vakar neviens no muižs ļoudem, no pulksten septiņ sākam, viņ netrauce. Un vis to nakt tā muiž iekš vien ugen vien stāvej, un no rīt, kad uzcēlas kungs, tad tie lēvens bij pie tām dorēm klāt. Un tad tas kungs prasej, cik jāmaksā būs. Un tad tas meisters lika, lei uzmin viņa vārd, kā to sauc. Un tā tad būs tā maks. Un tas kungs sasauc visus savus dienerus, lei nu palīdz uzmint, kāds nu bi tas vārds. Un tad izminas vis un nevar uzmint. Un tad tas liek saukt vēl mā to cūkgan, lei tas vēl min, vai nevar uzmint. Un cūkgans uzmine. Viš teic: « Kas tov vārd gan nezin, Dīķvēders?» Ta tas kalejs ieskrēj iekš to lielo dīķ iekš un pazud. Un tad tas kungs prase tam cūkgaņam, kā viš to zine. Un tad tas cūkgans teic tam kungam: « Kā es to nezinas, ka es to pats ir dzierdēs savām ausēm, ka vien siev iekš to dīķ pusdienslaike dziede šūpodam sav bērn:

«Žū, žū, bērniņ, žū, žū, žū!

Pārnāks mājās Dīķvēders:

Liel naud pelntes,

Diž pil taistes.»

Un tās lēvens vēl stāv pie to Zlēk muiž dorem lī šo balt dien.

P i e z ī m e. Šī teika atgādina V. s. 30. nr. pasakas par velna vārdu. P. Š.