Priekš vairāk simtu gadiem, tur kur atrodas tagad Palgas muiža, tur bijušas vairāk saimnieku mājas kā: Jaunbrūnis, Zievads, Jaunarājs, Krūtums, Trumpis, Kalējs, Lūra, Tīsa un Palgas. Vēl tagad tur vienu ozolu sauc par Tīsas ozolu. Kurā vietā katra māja bijusi, tas vairs nav zināms. Tikai Pabērza kalns vēl ir redzams, kur reiz ir bijusi velna ala, kurā vecos laikos pats velns dzīvojis. Tiem saimniekiem, kas tur dzīvojuši, katram katru gadu bijis jādod velnam viena zoss, kas bijusi jāiemet Pabērza kalna alā. Kuŗš nav savu zosi nodevis, tam tanī gadā aizgājis kāds liellops postā; bet kas savu zosi nodevis, tam visi lopiņi ēduši un auguši, labība augusi veldrē krizdama un zirgi dancojuši asti sperdami. Tanī laikā cienīgam lielkungam vēl nebijusi sava pils, tas dzīvojis vēl vienkāršā namiņā. Tad kungs pavēlējis saviem saimniekiem savest akmeņus, stieģeļus, kaļķus, granti, baļķus un dakstiņus jaunas pils celšanai. Pils nu jau bijusi uzbūvēta ļoti stalta un krāšņa, bet lieveņu vēl nebijis. Kungs bija izteicis dažiem saviem strādniekiem, ka viņš gribot likt kalt savai pilij ļoti mākslīgas lievenes. Otrā gadā priekš Jāņiem pāris nedēļas arī atnācis viens jauns kalējs un iesācis lievenes kalt. Bet katru gabaliņu, ko nokalis, to iesviedis smēdes stūrī, kā nederīgu lietiņu, un tā sastrādājis līdz pašiem Jāņiem. Jāņu vakaru kungs saviem strādniekiem devis balvu jeb pagastu, kā to vecos laikos sauca. Tur nu bija alus, šņabis un arī baltmaize, gaļa un zupa. Bet pie mielasta neviens nav aizgājis, jo visiem pēc saules noiešanas uznācis ļoti salds miegs, katrs palicis savā istabā apģērbies guļot, tikai Jāņu dienas rītā, kad saulīte jau bijusi labu gabaliņu patecējusi, tad visi atmodušies un steigušies uz muižu pie pagasta. Tāpat arī visi muižas iedzīvotāji ar visu lielkungu saldā miegā pavadījuši Jāņu nakti.

No rīta, kad piecēlušies, tad pilij jaunas lievenes jau bijušas gatavas, tā kā laistījušās vien no skaistuma. Kad kungs lievenes ieraudzījis, tad arī pats bijis ļoti pārsteigts un priecīgs. Viņš nu pats cienījis savus saimniekus un strādniekus ar šņabi un alu, ar vārdu sakot, izpildījis sulaiņa vietu:

Pie Kalēja saimnieka ir bijusi vienam kalpam ļoti skaista meita, to lielskungs paņēmis pie sevim un solījis to nosūtīt uz Vāczemi, un izmācīt par guvernanti. Kad būšot izmācījusies, tad atkal pārvedīšot savā muižā.' Bet viņas vecāki nav vairs sagaidījuši savu meitiņu pārnākam no Vāczemes.

Reiz lielskungs apstaigājis sava pagasta saimnieku mājas, gribēdams redzēt, kā viņa saimniekiem labība aug. Bet tavu brīnumu! tiem saimniekiem, kas augšā minēti, augusi daudz labāka labība, nekā viņam pašam Laidzes muižā. No tā kungs palicis skaudīgs un pārvietojis kādus septiņus saimniekus Laidzes muižā un astoto pārcēlis Tīsu. ezera malā. Devīto saimnieku viņš paturējis Palgu mājās, iecēlis to par vagāru un viņa mājas nosaucis par Palgas muižu. Tos saimniekus, kurus pārcēlis Laidzes muižas zemē ,nosaucis par Laidzes ciemu. Visām septiņām mājām vēl tagad atronas gandrīz visas ēkas vienā pudurā, bet aramā zeme un pļavas gan katram ir savas iedalītas. Tagad ēkas atkal ir drusciņ tālāku izbūvētas.

Tiklīdz lielskungs uztaisījis Palgas muižu, tad arī vairs neviens no agrākiem saimniekiem nav devis velnam Pabērzu kalna alā zosi. Tad velns aizgājis pie kunga un pieprasījis savas gada nodevas. Kungs arī nav devis velnam zosis, bet ar baznīckunga palīdzību aizraidījis velnu projām savā alā. Tad velns palicis ļoti sirdīgs un nosodījis kungu tā, ka ne viņam pašam, ne arī viņa bērnu bērniem nebūšot Zlēku muižā nekādu mantinieku un neviens muižas īpašnieks nedzīvošot ilgu mūžu. Tas līdz šodienu arī ir piepildījies, jo veciem Zlēku kungiem vairs bērnu nebija un Zlēku mantinieks tika Vāczemē nogalināts.

Ar to vien velnam nepieticis, viņš ņēmis un izmācījis vairāk saimniekus un kalpus par krampīgiem burvjiem, kas visiem Zlēku un apkārtējiem iedzīvotājiem darījuši daudz skādes pie lopiem un labības. Tādi burvji esot bijuši Veckušķis, Vecmača, Jaunmača, Vecvagārs un vēl daudz citi, gan saimnieki, gan arī kalpi.

Reiz velns uzaicinājis Vecvagāru, Jaunmaču un Vecmaču uz savām kāzām. Vecvagāram bijuši krietnākie zirgi un rati, to aicinājis par dižo vedēju, Jaunmaču par priekšjājēju un Vecmaču par sulaini. Visiem trijiem bijis jāierodas zaļai ceturtdienai izejot to vakaru pie Pabērža kalna alas. Vecmača apģērbies par sulaini svētku drēbēs un aizgājis pie Vecvagāra, kas iejūdzis savus labākos zirgus labākos ratos, un tad braukuši abi divi un Pabērža kalna alu. Jaunmača atkal apseglojis savu krietnāko zirgu, sēdies tam mugurā un arī aizjājis pie Pabērža kalna alas, un tā visi trīs ieradušies reizā. Tikko kāznieki sanākuši augšā minētā vietā, tad arī velns ar savu līgaviņu iznākuši no savas alas un laipni apsveicinājuši savus kāziniekus. Brūtgānam ar brūti bijis līdz vairāk pudeles šņabja un vīna, rauši, desas un laba kulīte ar mīkstiem un ļoti gardiem āboliem. Kad sulainis visas dzeramas un ēdamas mantas bija iepakājis ratos, tad brūtgāns ar brūti iesēdušies pakaļā, kučieris ar sulaini priekšā un tad visi laimīgi aizbraukuši līdz Palgas rijām. Tad brūtgāns licis lielajam vedējam pieturēt, ka esot jāpatura naktslaunags, jo tukšā dūšā neesot nekāda krietna braukšana. Lielais vedējs uz brūtgāna pavēli arī pieturējis savus zirgus, Vecmača kā sulainis palīdzējis brūtes pārim izkāpt no ratiem, tad pasniedzis šņabja pudeles, raušus un desas, kas velnam bija līdz no savas alas. Tad visi pieci ēduši un dzēruši, un kad bijuši jau labi krietnā dūšā. tad vēl uz jaunā paŗa laimi un veselību uzmetuši krietnus malkus un uzēduši gardos raušus ar treknām desām.

Tad velns atkal uzaicinājis, ka nu jāsākot braukt. Vecmača, būdams par sulalni, sapakā atkal pilnās pudeles ratos, bet vienu šņabja pudeli velnam nozog; Jaunmača atkal nozog desas un Vecvagārs raušus. Tad nu sēdās visi četri ratos iekšā un iesāka atkal braukt. Jaunmača uzlēca zirgam mugurā un jāja pa priekšu. Vecvagārs, labā ,dūšā būdams, pie Palgas šķūņa uzklačoja ar pātagu, bet no pātagas sprādziena šķūnim izvēlās vislielākais gruntes akmens ārā, kas vēl tagad ir redzams. Kad braukuši Cirkales muižai cauri, tad pie Cirkales laidara Vecvagārs atkal uzklačojis ar savu patāgu, lai zirgi čaklāki rikšotu, bet atkāl no pātagas spŗādziena uzreizi laidarā brakšķēdams sagriezies viens stūris šķībi, kas vēl tagad ir redzams.

Tad aizbraukuši līdz Mutuļa avotam, kur brūtgāns licis pieturēt. Vecmača, kā sulainis, palīdzējis jaunam pārim izkāpt no ratiem un pasniedzis vīna pudeles ar āboliem, desām un raušiem, un nu iesākusies īstenā kāzu dzeršana un ēšana. Vīna un brandvīna pudeles tukšojuši vienu pakaļ otras. Uzreizi velns iesaucies: «Man vairs nav vaļas, man jāsteidzas!» Tad arī tūdaliņ aizgājis pa gaisu uz Usmas ezera pusi, ka koki vien nolīgojušies un nošņākušies. Kad velns aizskrējis projām, tad Vecmača uzsācis valodu ar brūti un prasījis, kas viņa tāda esot. «To es jums labprāt pastāstīšu,» viņa atteikusi. «Priekš vairāk simtu: gadiem, kur tagad Palgas muiža, tur bija visas tās saimnieku mājas, kuŗas tagad atrodas Laidzes ciemā, un arī vēl Tīsu mājas tur bija. Mans tēvs dzīvoja pie Kalēja saimnieka par kalpu, viņam bija druva pie Pabērža kalna un es kā maģa meitene arvienu tekāju tēvam līdzi, kad viņš gāja savu druvu apstrādāt. Reiz es pietecēju pie Pabērža kalna alas un dzirdēju tur ļoti jauku dziedāšanu nu spēlēšanu, kas man dikti patika klausīties. Mani vecāki mani gan vairāk reizes brīdināja un biedināja, lai es tur neejot, pat dažu labu reizi vēl dabūju krietnu pērienu, bet es, no viņiem zagdamās, katrā vaļas brītiņā gāju pie velna alas klausīties skaisto dziedāšanu. Kad biju jau pāri par sešpadsmit gadiem, tad baznīcas kungs mani iesvētīja par lielu meitu. Jāņu vakarā bija sapulcējies viss ciems pie Jāņa uguns, bet es nogāju pie velna alas viena pati klusīties dziedāšanu. Divi gadi vēlāki velns nokala lielkungam lievenes, mani aizsauca uz muižu un pasacīja maniem vecākiem, ka kungs mani sūtīšot uz Vāczemi. Mani nekur neaizsūtīja, bet gan atdeva velnam par darba algu. Velns nu mani paņēma līdz Pabērža kalna alā, tur mitu līdz šim laikam, kad jūs mani pirmo reizi redzējāt šo nakti iznākam.» Tad nāca stipra šņākšana no Usmas ezera puses, un tūdaliņ ļoti ātri atskrēja pats velns un iesaucās: «Gaismiņa jau aust!» Tad Vecmača prasījis velnam, kā klājies. Atbilde bija īsa: «Labi! Šorīt dabūju trīs savā kulē. Viens gāja šorīt, kā lielo piektdienas ritu, zivis zagt, iekrita āliņģī un noslīka. Otra brūtgāna dēļ pakārās. Trešai puisis šorīt atņēma visu salaumēto mantu, un tā iemetās uz galvas akā un noslīka.»

Tad velns pateicās kāziniekiem un tad abi divi ar sievu iemetās Mutuļu avotā un pazuda.

Kāziniekiem nu vēl bija palikusi brandvīna pudele, vīns un kulīte ar āboliem par ceļa kāju uz māju. Kad brūtgāns ar brūti jau bija aizgājuši, tad Vecmača paņēma vīna pudeli un Vecvagārs kuli ar āboliem, sēdušies ratos un braukuši uz mājām. Jaunmača atkal sēdies savam zirgam mugurā un jājis pa priekšu. Aiztikuši līdz Cirkales kapiem, norunājuši no kāzu mielasta atliekām noturēt brokastu. Iebraukuši mežā, drusciņ no ceļa nost, uzkūruši no sausiem žagariem uguni, jo rīts bijis auksts un braucot nosalušas rokas un kājas. Kad uguns labi iededzies un visi trīs krietni sasildījušies, tad Vecvagārs paņēmis brandvīna pudeli no ratiem, ko velnam nozadzis, pie Palgas rijām vakariņas ēdot. Vecvagārs, kā labs iemetējs, ņem brandvīna pudeli rokā, attaisa vaļā un tad iedzeŗ uz jaunā pāŗa veselību, bet pēc tam izspļauda, stipri saŗauc degunu un pasniedz Vecmačam, kuŗš arī noņem savu malku. Tad šis dod ar pudeli Vecvagāram par galvu un uzkliedz stiprā balsī: «Ko tu mūs par pēdējiem muļķiem turi, dodams mīzalus par brandavīnu dzert.» Arī vīns izrādījies par mīzaliem un desas ar raušiem par mēsliem un citiem netīrumiem. Tad Jaunmača teicis: «Vai jūs zinat ko, brāli? Atstāsimies no velna kalpošanas, jo mums no tā nenāk nekāds labums. Bet citiem cilvēkiem mēs esam darījuši daudz posta un nelaimes. Tādēļ, mīļie draugi, atstāsim velna darbu un nevedīsim arī vairs savus bērnus pa velna ceļiem.» Tad visi trīs burvji snieguši viens otram rokas un teikuši: «Āmen!» Pēc vairāk gadiem tie ceļos mezdamies pielūguši Dievu, lai tas viņiem piedod visus viņu grēkus, ko viņi līdz šim darījuši velnam kalpodami. Kad tas noticis, tad visi trīs šķīrušies kā draugi, un katrs gājis mierīgi uz savām mājām. Viņi nu arī patiešām atmetuši burvību un sargājuši arī savus bērnus no velna darbiem.

P i e z ī m e. Šī teika ir salikta no vairāk teikām kopā, kādēļ arī ir še stipri saīsināta. P. Š.