Tanīs laikos, kad kungi latviešiem atņēma Vidzemē zemi un viņus padarīja par kalpiem, daudz dūšīgi vīri, negribēdami vergu jūgā smakt, šķīrās no dzimtenes un sabēga klānos, staignos purvos ap Lubānas ezeru. Viņu pulks pavairojās no jauniem bēgļiem, viņi atstāja klānus un pārgāja tagadējos Domopoles purvos un mežos. Drīzi vien šie meži un apgabals viņiem palika par maziem: viņi salasījās baros un lāgu lāgiem iebruka Vidzemē un medīja ne tik vien meža kustoņus, bet brīžiem arī uzbruka kungu pilim, tās izlaupīja un atkal paslēpās savos muklainos purvos. No iesākuma kungi gan negrieza nekādas lielas vērības uz viņiem, bet kad mežēniešu pulks arvienu pavairojās un viņi palika pārdroši, Vidzemes kungi nodomāja tos iznīcināt. Salasījās no malu malām kungu pulki un visi devās uz to apgabalu, kur mežēnieši piemita, cerībā viņus viegli pārvarēt. Bet cīņa nebija vis tik viegla, kā apkaŗotāji domāja. Kungi, caur staignajiem purviem ceļa nezinādami, bariem vien nogrima bezdibenos, jeb krita no mežēniešu šķēpiem. Atminot senos darbus un cīniņus ar kungiem mežēnieši, vēl tagad teic: «Mēs tik asam tī eistanī latvīši, a vidzemnīki tik taidi čiuļi, neikuļi ! »

P i e z i m e. Teika ir par daudz māksligi pārstrādāta, kādēļ ir uzņemta stipri saīsinātā veidā P. Š.