Latvju tauta, kas ir ilgu laiku nesusi verdzības jūgu, ir vienmēr bijusi paklausīga un strādīga. Visvairāk viņiem bija jāstrādā tīrumā, bet arī lopu kopšana prasīja daudz darba. Īpaši rudeņos, kad nāca augļu un labības novākšana, visiem bija ko rauties ar darbiem, ko tik nagi nes. Dienā strādāja pa muižu, gāja kārtās, otarniekos, pļāva valakas, naktīs rudenī kūla kungu rijas. Tik nu laika un brīvu brīžu atlikās, ka naktī. Centīgais arājs nedabūja pat nakti labi atpūsties un izgulēties. Pa naktim viņš steidzās nokopt savu druvu, kas dienā nebija iespējams, lai vēlāku graudi neizbirtu. Naktīs viņi pļāva vasarāju un pēdējā gadu simtenī vilka arī kartupeļus, kā mums vectēvi mēdz pastāstīt. Tādēļ ir tagad vēl mēnesi nosauc par kalpu sauli. Mēness spīdēšana rudens naktīs bija liela lieta. Latviešu jauneklim, ko var patiesībā nosaukt par zemes rūķi, arī vajadzēja izlūkoties strādīgu sievu, kas nekurnēdama izturētu visas gŗūtības un darbus. Tādēļ viņš senāk grieza lielāko vērību tikai uz darbu, zināms, papriekšu lūkojot, vai viņa arī to var mīlēt, un tad tikai vēl lūkoja patīkamu seju un turību. Visa viņas turība senāk pastāvēja no pūra. Tikal bagātākās saimnieku meitas dabūja arī kādu govi pūram līdz.