Priekš kādiem 70 gadiem Ķevu mājā pie sētas stāvējis liels ozola bluķis, izcirsts cilvēkam līdzīgs. Šo bluķi dēvējuši par Ūziņu un nesuši tam arī ziedus: gaļu, alu un medu. Vēlākos laikos tas bluķis aizvests uz Baznīcas kalnu un tur aprakts.

P i e z ī m e. R. V. Bērziņš ir šo stāstu diemžēl arī izpušķojis un pielicis vēl šādu neīstu tautas dziesmu klāt: «Ūziņš, dieviņš, slaistījās.» Cik mēs Ūsiņam varam ticēt ir jau minēts XIII sēj. 16. n r. (3l8.-325. I. p.). P.Š.