Bijusi mātes meita, vārdā Dzeguze, tik daiļa, tik daiļa, ka bēdas; bet par nelaimi ar gŗūtu valodu un pie tam vēl vientiese. Reiz māte bij apcēlusi savai Dzeguzei brūtgānu un slepus apsolījusi, kā šī pati nemaz nezin. Labi. Pienākusi kāzu diena. Vedēji sabraukuši un sākuši viņpus vārtiem apdziedāties. (Senāk vārtus ātrāk neatvēruši, kamēr vedēji vērējus nenodziedājuši, t. i. ar dziesmām nepārspējuši). Dzeguze, meita, skatījusies pie durvim. Te pieskrējusi māte: «Dzeguze, meitiņ, ko stāvi tāda nolaidusies? Ej, padziedi tu arī, lai brūtgāns redz tavu žirgtumu.» - «Kuv teic? kuv?» Dzeguze, vientiese, šļupstējusi. «Kuv, kuv'. Kas tā pa valodu? Vai tā šodien jārunā? Ej vedējus apdziedāt! Vai nu saproti?» Šī gājusi, bet domājusi, ka tas kuv, kuv! arī jāizdzied, tādēļ sākusi: «Vedēji, kuv ka, kuv ka!» Brūtgāns apmanījis, kas šai par nelaimi, un tūdaļ griezies atpakaļ, teikdams: «Neiešu tādu Dzeguzi precēt!» Bet Dzeguze par tādu kaunu aizskrējusi mežā un palikusi par pelēku putnu, par dzeguzi. Savās bēdās tā vēl šodien dziedot: «Kuv ka, kuv ka!»

P i e z ī m e. Pēc satura ši teika atgādina I sēj. 174 pasaku (372. 1. p.), bet vedību tēlojuma dēļ ir ievietota šeitan. P. Š.