Vēl atradīsies Vietalvā, Kalsnavā sirmgalvji, kas atgādāsies vecās Āļas, gaŗas, sausas sievietes, melnām, dedzīgām acim. Viņa nevien visā apgabalā, bet arī pie Jaun-Jelgavas un Jēkaba miesta žīdiņiem bija pazīstama par Vesetas pērļu meklētāju. Pērļu tirgus bija: pūrs rudzu par pērli. Atminos pats šās Vesetas pērles redzējis un par viņām priecājies, lai gan man nav izdevies nevienas pašam atrast, kaut arī nopietni pēc tām meklēju. Teica, ka Vietalvas lielmāte savām freilenēm iegādājusi rotu no Vesetas pērlēm, kas liecina, ka tās nebija smādējamas.

Cik dažas ziemas pagājušas, vecās Āļas matus balinādamas. Savā pavasarī viņa bijusi košākā puķe rožu dārzā - un tiešām, pat vecumā viņas acis vēl to liecināja. Vecītes zināja stāstīt, ka precenieku viņai neesot trūcis, bet, ka tā par tiem tikal smējusies. Reiz atkal bijuši sagājuši precenieki, bet Āļa tos atraidījusi. Te viens precenieks pārjādams pieturējis uz krustceļiem un - pret ziemeļiem, dienvidiem, vakariem, rītiem pagriezdamies - piesaucis Vēja māti un tad laidis medus buteli gar akmeni, izsaukdams: «Lai sašķīst visas iedomas Āļu precēt, tā kā butele gabalu gabalos sasprāgusi ! » Tad pārjājis un licis seglus ačgārni uz krāsns. Vēji to dzirdējuši, vēji to izpauduši un Āļa nav vairs neviena precenieka redzējusi. Gadi pagājuši un Āļa sēdējusi reiz Vesetas malā, domās nogrimusi par savu likteni. «Ak, Vesetas māt! apžēlojies par mani!» tā nopūtusies un taisījusiea patlaban lekt Vesetā. Te piepēži viņa ieraudlzījusi Vesetas māti pašu ūdenī, sieviešu izskatā, un satrūkusies atlēkusi atpakaļ. Pēc laiciņa aprimusi, gājusi uz to vietu atpakaļ, bet nu redzējusi tikai sevi pašu Vesetā un dibinā gliemezi. Viņai ausīs skanējis: lai gliemezi izņemot, Vesetas māte to viņai esot atstājusi. Un viņa iekāpusi un izņēmusi un apskatījusies to: viņš visādi tāds pats bijis, kāds katrs cits ; bet kad viņu atdarījusi, tad atradusi gliemezī košu pērli. Un nu viņa palikusi par pērļu meklētāju un Vesetas māte viņai dāvinājusi vēl dažu labu pērli. Bet Tuteņu Pēteris - varbūt vēl dzīvs - stāstīja, ka Āļai sava skola. Pats krūmos reiz noskatījies, ka tā gliemezi izņēmusi, pašķīrusi un viņā ko ielikusi - licies zvirgzdiņš esot tad atkal saspiedusi un iemetusi ūdenī atpakaļ. Pēc pāris gadiem, tai pašā vietā, viņa izņēmusi gliemezi, kuŗā bijusi pērle. Tā tad viņa gliemežus izlietojusi pērļu audzināšanai. Kur viņa to skolu ņēmusi, nesakot nevienam. Varbūt no Vesetas mātes?