Vecos laikos, kad dzimtu vārdi cēlušies, bijis šāds gadījums. Kādu lepnu saimnieku iesaukuši par Vērsi. Šis vārds ticis arī ievests pagasta ruļļos un tā tad bijis saimnieka pavārds. Saimniekam tāds vārds pa galam nepaticis. Reiz viņš paņēmis sviesta spaini un aizbraucis uz mācītāja muižu. Saimnieks iegājis mācītāja ķēķī. kēķis bijis tukšs. Saimnieks nolicis uz galda sviesta spaini un gaidījis. Drīz vien nācis mācītājs. Saimnieks tam nobučojis roku. Mācītājs paskatījies uz sviesta spaini - tur bijis savs pods sviesta - un mīlīgā balsī prasījis, kā vajagot?

Saimnieks lūdzis, lai mācītājs pārraksta viņa pavārdu par Naudiņu. Mācītājs ievedis saimnieku savā rakstāmā istabā un pārrakstījis Vērsi par Naudiņu.

Bet saimnieks bijis skopulis. Tam sviesta spaiņa bijis bezgala žēl. No mācītāja ķēķa prom ejot, tas paņēmis sviesta spaini un nesis prom. Viņš domājis, ka nu vairs nesaukšot vecā vārdā - sak': .« Mācītājs pārrakstīja!

Mācītājs pamanījis, ka saimnieks aiznes sviesta spaini atpakaļ, izskrējis uz ķēķa :durvim un kliedzis:

«Vērsis tu biji un vērsis tu būsi!»

Saimnieks vēl šo baitu dienu saucoties par Vērsi.