Vecos laikos Matkulē bijis ļoti nikns kungs un vēl niknāks vagārs. Ļaudis no vagāra vēl vairāk baidījušies nekā no kunga. Reiz kungs sūtījis vagāru ar vairāk vīriem uz pilsētu ar labību. Vagāram iedevis kulīti, lai pilsētā nopirktu matu (mats jeb mašs ir mēriņš katla veidā, dažādā lielumā. Sevišķi senāk meldieŗi lietājuši, ņemdami maļamas naudas vietā tādu matu ar miltiem). Vagārs arī to nopircis un iebāzis kulītē. Mājās braucot, kāds no vīriem apskatījies, ka arī viņam mats noderētu ēdiena vārīt. Domāts - darīts. Vagārs, matu vairs ratos neatrazdams, tā sašutis, ka apsolījies atriebties. Pēc kādām dienām viena kalpa sieva iet uz muižu pēc miltiem. Tiklīdz kā sieva iedeva vagāram kulīti, vagārs pazīst, ka tā ir tā pati kulīte, ko kungs iedevis matu pārvest. Vagārs licis atsaukt kalpu uz muižu un pēris to tik ilgi, kamēr bijis pagalam. Kad prasījuši kalpa sievai, kādēļ to peŗot, tad šī tikai atbildējusi, «Mats kulē!» No tā laika arī muiža dabūjusi vārdu Matkule.