Par vienu Kurzemes mācītāju un barūnu stāsta:

Vecos laikos, kad mācītāji teitan vēl no Vāczemes nākuši, reizu viens tāds vācu kandidāts ar nanķina biksēm un vecu krama pistoli esot ienācis pār prūšu robežu Kurzemē, iegājis vienā krogā, vācu istabā un licis, lai krodznieks dodot šķīsto putru ko paēst. Kā nupat pie bļodiņas piesēdies un sācis strēbt, tā piebraucis barūna, licis krodzniekam novārīt cāli un pats iegājis Vācu istabā. Atradis tā to ar nanķina biksēm pie putras, prasījis, kas šis tāds, no kurienes, uz kurieni? Kad šis visu atbildējis, tad barūna teicis, lai ņem savu strebu un iet ārā, krogā. Vīrs ar nanķina biksēm paņēmis ar' bļodiņu un izgājis. Pa tam krodznieks ienesis barūnam izvārīto cāli. Barūna vēl neiesācis strēbt, te nanķina biksainis arī iekšā vācu istabā ar savu krama pistoli rokā, un prasījis, kā pirmāk barūna: kas šis tāds, no kurienes, uz kurieni? Barūna gan nav gribējis atbildēt, bet bijis jāatbild vien, jo tas ar nanķina biksēm ar to krama pistoli neatlaidies, un tad tāpat teicis, lai ņem savu strebu un iet ārā, krogā. Barūnam bijis jaiet ar visu cāli krogā un vīrs ar nanķina biksēm ienesis atkal savu putras bļodu vācu istabā, nostrēbis mierīgi. Kādā galā barūna ar cāli ticis, to nestāsta, bet kad viņam drīz pēc tam bijis jāsauc mācītājs draudzē, tad saucis to pašu ar nanķina biksēm un nu ēduši dažreiz vēl pie viena galda abi. Un tā darījuši vēl bērnu bērni līdz ceturtam augumam; jo vēl šodien dzīvojot muižā tie paši barūnas un draudzē mācītāji no tās pašas sugas.