Vidzemē esot dzīvāš vienā muižā vecs, vecs lielskungs. Viņš bīš tik bezdievīgs, ka cilvēki ar pirstu rādīdami uz viņu sacījuši: «Redz, kur vīrs, kas riktīgi vellam kalpo!» Vienreiz bezdievīgais lielskungs nomiris. Viņa dēls, kas ar jau bīš pieaudzis cilvēks, sūtīš pēc mācītāja, lai nāk uz bērēm. Mācītāš domāš ilgu laiku: ko nu pie kapa lai runājot? Nomirušais it neko labu neesot darīš, pasaulē dzīvādams, bet jāiet ir. Un smiltis uzmezdams, mācītāš sacīš: «Bezdievīgi tu esi dzīvājis, vellam tu esi kalpojis, ellē tu esi nobraucis!» Dēls, to dzirdēdams, esot varen apskaities uz mācītāju tās līķa runas dēļ un domāš : kā viņš nu varētu mācītājam atriebties? Pusgadu vēlāk jaunais lielskungs ieaicina mācītāju pie sevis uz pusdienu. Labi. Pusdienu paēduši, lielskungs saka: «Iesim nu rakstāmā istabā parunātos!» Tiklīdz kā abi ieiet rakstāmā istabā, tā lielskungs aizslēdz durvis cie(t), ka braukš vie(n). Mācītāš gan to redz, bet neliekas ne zinīties un stāv gluži mierīgs, kamēr lielskungs dos krēslu, ko apsēsties. Bet lielskungs iet pie krānc, izvelk vienu lielu ķepi un saka uz mācītāju: «Vai tu zini a(ri), ka štas ir Mozus zizlis? Ar šo es tevi mācīšu, tāpēc ka tu pie mana tēva kapa tik slikti runāji.» Mācītāš žigli, žigli atpogā svārkus vaļā, izvelk pistoli un saka : «Šekur ir Ārona kvēpinājamais trauks ! Tiklīdz kā tu mani ar Mozus zizli aiztiksi, ta(d) es tevi tūlīt kvēpināšu.» Nu lielskungs, acis nolaidis, slēdzis durvis vaļā un sacīš, lai mācītāš ejot vie(n) pro(m) uz māju!