Liepas muižas kapsētā ir vecs miroņu pagrabs. Šajā pagrabā vecos laikos viens lielskungs paglabājis savas dzimtas miroņus. Piepēži nāve nolaupījusi viņam vienu no visdaiļākām meitām, to paglabājis pagrabā ar vislielāko godu. Viņas dēļ visa dzimta sērojusi ilgu laiku. Te ļaudīs izpaudās valoda, ka kungu miroņu pagrabā rādoties māži, jo pagrabā esot dzirdamas vaimanas, vaidi, palīgā saucieni. Ar laiku valodas apklusa, jo kungam stāstīt neviens neuzdrošinājās. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem viens dzimtas loceklis atkal nomirst. Nu pagraba durvis atveŗas un, lūk, kāds briesmīgs skats parādās: viens šķirsts ir vaļā, tukšs un pašu mironi atrod pagraba kaktā: tā bija tā lielkunga skaistā meita. Nelaimīgā bija uzrakstījusi ar kādu rīku uz šķirsta vāka, ka viņa paglabāta pamirusi un ka pagrabā atmodusies. Viņa izcietusi visbriesmīgākās mokas, jo visi palīgā saucieni palikuši bez sekmēm. Kad nelaimīgās miesas aiztika, tad viņas sabruka un tikai pelnu čupiņa atlikās.