4. G. Fr. Matīsens Turaidā. « Balss», 1888. g. nr. 37. LP, VII, II, 75, 2.

Kādu versti no Turaidas uz ziemeļiem atrodama šaura kalna piere, kas apaugusi retām, sirmām priedēm. Šo kalnu nosauc, par Karātavu kalnu. Tur kalnā bijušas karātavas, notiesājam&127; vieta, kur noziedzniekus kāruši, nokāvuši un sadedzinājuši. Kalnā vēl tagad padziļa bedre, kuŗā pelni un smalkas ogles atrodami. Pēdējā Karātavu kalnā notiesātā bijusi viena jaunava.. Kāda veca māte stāsta, ka jaunā noziedzniece, Trīna vārdā, dzīvojusi P. mājā un bijusi no V. dzimtas, kas vēl tagad V. mājā dzīvo. Viņa nomaitājusi savu bērniņu, paslēpdama Karātavu kalnā sūnās ; bet lopi ganīdamies uzoduši mironīti un cēluši noziegumu gaismā. Noziedzniecei nospriests nāves sods, bendes cirvis. Soda dienā - kā tas mēdzis būt katru reizi - visi pagasta ļaudis sadzīti noskatīties. Kalns bijis pilns ļaužu un soda vietai visapkārt sēta taisīta. Notiesājamo veduši no muižas lielos, melnos ratos - mācītājs un bende ar saviem palīgiem ratus pavadījuši. Bende mēģinājis pierunāt skaisto noziedznieci pieņemt šā roku, kādēļ tā esot varējusi izglābties no nāves, bet šī neielaidusies. Tad mācītājs iedevis tai zelta ābolu par zīmi, ka baudījusi no aizliegtā ābola. Šo viņa piesviedusi V. Pēterim, lai to tas glabājot! Nu izpildījuši sodu, miesas uzkāruši sārtā; tikai zeltmatainā galva aizmirsusies zemē. Bende, sakŗavādams savus darba rīkus, pamariījis galvu un uzsaucis saviem palīgiem: «Da ist noch der Kopf!» Iemetuši arī galvu liesmās.. Pelnus iekaisījuši ūdenī. Šai pēdējā soda dienā sadedzinājuši. Karātavu kalnā 13 asis malkas. Pēc citām zinām notiesāšana notikusi pēc saules rieta un noziedzniece esot dziedājusi dziesmu : «Ej saulīte drīz pie Dieva».