Mana māte stāstīja, ka reiz akal vienu vīra cilvēku pēruši un šim atnākusi sieva un mazi bērnīni līdza. Ka nu šo pierāvuši pie bendes staba, ta sieva ar bērniem pieskrēsi klā un gribēsi žēlot. Bet nu sadevuši visim, i sievai, i bērnim, i pašam vīram. Cilvēki jau ar nevarēši skatīties un kas vie maz varēš, tas bēdzis prom, bet nedrīkstēši jau ar prom bēgt, bīš jāstāv un jāskatās. Daudzi gan pērienu pārcietuši, bet dažs labs jau aizgāš ar zemes dibinā.