«Grūbas meita (kalpone) bija, dēliņ, pēdējā,» iesāka mana māte stāstīt, «ko kūla, piesietu pie baznīcas staba, baznīcas dārzā trīs svētdienas no vietas, kad baznīcēni no baznīcas nāca laukā pēc Dieva vārdiem. Vai, Dieviņ, kā viņa mētājās no vienas puses uz otru. Divi lamburti jau bija: viens stāvēja ar pleti vienā pusē, otrs otrā; kad sita viens, tad viņa pašūpojās uz otra pusi, kad dabūja cirtienu no otra, tad atkal pazvēlās uz pirmo pusi. Rokas bija sasietas uz augšu, galva aptīta ar lakatu; pār miesu plāna drāna pārvilkta, lai sitieni cauri iet. Es pirmo svētdienu nebiju baznīcā, kad sākuši kult; tad jau gan kliegusi, vaimanājusi, tā ka citi baznīcēni, dzirdēdami vaimanas, apģībuši; citi atkal pa sānu durvim un ģērbkambaŗa durvim izsprukuši laukā un pār valli pārlēkuši, lai aizietu uz mājām, ka neredzētu mokāmo meitu. Kas tie bija par laikiem! Šitā paša Mīteļa tēvs vēl bija par mācītāju.»

«Drīzi ieraudzījām, ka nāk stārasts, tā sauktais zvaigžņu skaitītājs, kā meitas viņu bija nosaukušas, tādēļ, ka tas, savas lepnības dēļ, galvu nesa, uz augšu skatīdamies. Ļaudis jau pēra visur, kur tikai varēja piekļūt tie velna stārasti. Darbinieks vēl nebija apdomājies, jau stārasta rīkstes nošmīkstēja vien gar darbinieka pleciem. Citiem darbiniekiem bija jātura, ja peŗamais nevarēja nostāvēt; pats stārasts arī sita, kur tikai gadījās. Grūbas meita nebija vis pret kungu noziegusies, bet pret Grūbu pašu. Grūbam pazuduši 25 rubļi naudas - tā visa vaina. Domāja, ka viņa tos paņēmusi, un sūdzēja lielam kungam. Lielskungs nosprieda meitu pērt pie baznīcas durvim, lai citi bīstoties un nezogot. Aizdzina meitu. pēc triju svētdienu pēršanas uz Pasiliju [uz nomešanos, poseļenije, Sibirijā]. Viņa vēl esot dzīva, apprecējusies ar vienu aizsūtīto; viņai ktājoties labi - esot bagāti palikuši. Grūbas dēlam esot krītamā vaina - braukā gan pie dakteŗiem, gan iet pie pesteļiem, pūšļotājiem un visādiem burvjiem, tomēr nekas nelīdz - tie ir tēva grēki. Toreiz dedzināja arī zīmes citiem sodāmiem uz miesas ar karstu nodedzinātu dzelzi, lai arestants neizbēg no Sibirijas un lai viņu var pazīt.»