Jaunā muižā, Gaujienas pagastā, reiz bīš tā. Ķēkša ķēķī strādāsi un lielmātes sunc šai pinies pa kājām. Ķēkša pagrūdusi suni ar kāju un sunc iekaucies. Bet lielmāte dzirdēsi, ka sunc iekaucas, un saukusi ķēkšu iekšā un prasīsi, kāpē šī suni situsi. Ķēkša liegusies, ko liegusies, bet nekā noliegties ar nevarēsi. Nu lielmāte vēlēsi istabas meitai, lei izpliķē ķēkšu. Nu istabas meita ar izsaukusi ķēkšu ārā, situsi sev roku uz rokas, kā iznāk plaukšis un pie katra plaukša tā vie sacīsi: «Es tev rādīšu! Es tev rādīšu!» Bet lielmāte nolūrēsies, ka istabas meita nepliķē, bet tik niekojas, un tūlī pasaukusi stārastu un likusi istabas meitu nokult. Tā, luku, istabas meita ķēkšas vietā dabūsi pērienu.