Vēl tagad Bērzaunes baznīcas pagrabā ir septiņi nesatrūdējuši miroņi; viens īstais pilskungs, ar gaŗiem zābakiem; tas bijis cilvēku spiedējs. Darbiniecēm nebijis brīv pat bērniņus pazīdināt: bijis tikai brīv meitenēm vienreiz pa dienu, puisēniem divreiz krūti dot. Reiz, kad kaŗš patlaban virsū nācis, strādniekus atlaiduši tikai tad vēl, kad jau svešos kaŗa vīrus ieraudzījuši. Bet par to tad arī pašiem slikti klājies: kungs, kunga sieva, abas meitas, no briesmām mukdami, izlēkuši pa pils logiem, noslīkuši pils grāvī; tikai viens pils jaunskungs pamanījies un iešmaucis mežā. Tur mežā viņš saslimis ar masalām. Viena ganu meita slimo atradusi, aizvedusi uz māju un kopusi, kamēr izveseļojies. Šo ganu meitu vēlāk jaunskungs apprecējis un palicis par saimnieku. Savu jauno māju viņš nosaucis par Masaliņām un pats sevi par Masali. Masalu māja pastāv vēl šodien, arī pati stāstītāja, Made Ozoliņa, ir dzimusi Masalu mājā, kas piederējusi viņas vecākiem.