Sen atpakaļ dzīvojis Baldones Ciršos viens grāfs, kam bijis ļoti uzticīgs kalps. Reiz grāfs izgājis pastaigāties, pieteicis kalpam neiziet no istabas, jo zem gultas atradusies lādīte ar naudu. Kad grāfs aizgājis, pie kalpa ienākusi saimniece un lūgusi vakariņās. Kalps arī aiziet. Kamēr kalps ēd, tikmēr saimniece ienākusi un paņēmusi naudu. Kalps, paēdis, ienācis istabā un sēdējis, līdz kungs pārnācis. Grāfs redzēdams, ka nauda pazudusi, vaicājis kalpam, vai kāds nav bijis istabā. Kalps uz to atbildējis, ka ne. Pats gan esot pie saimnieces bijis ēst. Tad grāfs sācis kalpu dažādi spīdzināt, prasīdams naudu. Kalps nevarējis nekā pateikt. Kungs licis kalpu piesiet ar valgu pie zirgiem un otru galu kapsētiņā pie vītola. Tur viņš tik ilgi staipīts, kamēr nomiris. No tā laika tur tagad aug gar zemi nolīkuši vītoli. Vēlāk, mirstot saimniece atzinusies grāfam, bet grāfs naudu neņēmis, nosaukdams to par asins naudu.